Žurnālisti ir cilvēki, kuri nezina, kā rītdiena sāksies un kā tā beigsies. Vienmēr steidzamies, iepazīstam jaunus cilvēkus, esam vietās, kurās būts simtiem reižu, kā arī tādās, kur tikai pirmo un pēdējo.
Žurnālisti ir cilvēki, kuri nezina, kā rītdiena sāksies un kā tā beigsies. Vienmēr steidzamies, iepazīstam jaunus cilvēkus, esam vietās, kurās būts simtiem reižu, kā arī tādās, kur tikai pirmo un pēdējo.
Ir vietas, kurās gribas atgriezties, tikai bez drūzmas un steigas. Man tāda ir Aglonas baznīca, kurā esmu bijusi tikai divreiz. Pirmo reizi skolas gados ekskursijā, otrreiz — aizvadītajā vasarā kopā ar Aizkraukles pilsētas pensionāriem. Par Aglonas Dievmātes brīnumdarītājas darbiem tik daudz dzirdēts un lasīts, ka ekskursijas laikā vietējā priestera stāstījumā maz klausījos un, kad visi devās tālāk, paliku pie Dievmātes svētbildes viena.
Esmu dzirdējusi, ka no Dievmātes acīm dažkārt redzētas līstam asaras. Viņa raudzījās pretī kā sieviete. Ar mazo Jēzus bērniņu rokās un, kā man šķita, bez īpašas līdzcietības skaistajās acīs.
Un mēs domās sākām sarunāties. Lielās baznīcas klusumā bijām tik tuvu un reizē tālu viena no otras. Es viņai nekādu brīnumdarbu nelūdzu, taču klusībā stāstīju, ka man bieži trūkst sirdsmiera un dažkārt laužos atvērtās durvīs. Un tad jutu, ka lielā un greznā svētbilde it kā atdzīvojas. Klusajā dievnamā it kā sadzirdēju balsi: “Dievs tev palīdz sagaidīt spožus saullēktus un dūmakainus saulrietus. Ļaujies viņa atbalstam, un tev nevajadzēs lauzties atvērtās durvīs. Viņš vada tavu dzīvi un māca lūgt, cerēt, ticēt, paciest, mīlēt.”
Tad baznīcā ienāca nākamā ekskursantu grupa, un es ar krusta zīmi no Dievmātes atvadījos. Todien man gandrīz ne ar vienu negribējās runāt, kur nu vēl domāt par ikdienas sīkumiem. Man par šīm izjūtām negribējās pat rakstīt, jo šķita, ka tad tās zudīs.
Laiks steidzas, tomēr Aglonā pārdzīvotais joprojām skan manā sirdī. Kopš tās dienas uz dzīvi lūkojos citādi. Kad atkal reiz būšu Aglonā, domāju, jutīšos tāpat kā toreiz, jo nu apzinos, ka mums visiem pieder mūžība — balta kā cerība un gaiša kā Dievmātes smaids.
