Ziemassvētku laikā redakcijas apspriežu telpas galds apsveikumiem ir par mazu. Un visos — labi vārdi, novēlējumi. Īpašs siltums strāvo no tiem, kuri ar roku rakstīti.
Ziemassvētku laikā redakcijas apspriežu telpas galds apsveikumiem ir par mazu. Un visos — labi vārdi, novēlējumi. Īpašs siltums strāvo no tiem, kuri ar roku rakstīti. Cilvēks sēdējis, domājis, rakstījis “Staburagam” vien veltītus vārdus. Tie saņemti gan no “Lejas—Tīlēnu” saimes Daudzesē, gan no bijušā kolēģa Anatolija Stafecka, gan Vilmas Apsalones Staburaga pagastā. Pļaviņiete Alma Upmale savu vēlējumu uzrakstījusi četrrindē: “Labo vārdu ir daudz par maz./Daliet tos, lai ir tev un man!/Varbūt kāds dvēselē aizķeras/Un uz brīdi kā zvaniņš skan.”
Kāda vietalviete vakar agri no rīta vairāku pasažieru vārdā zvanīja redakcijai, lai izteiktu saviļņojumu par autovadītāju, kurš piektdien pulksten 14 brauca maršrutā Aizkraukle—Pļaviņas—Vietalva—Bebri—Aizkraukle. — Autovadītājs katram pasažierim novēlēja priecīgus Ziemassvētkus! Varēja redzēt, ka viņam šie vārdi nāk no sirds. Tik sirsnīgi autovadītāji gadās reti, pārliecināta zvanītāja. Noskaidrojām, ka todien šajā maršrutā autobusu vadīja Genādijs Beļajevs.
Nesen neformālā sarunā kāda bāriņtiesas darbiniece teica:
— Cilvēki sūdzas, ka neko nedarām ar palaidnīgajiem pusaudžiem, bet mūsu vienīgais ierocis ir vārds!
Pirmajos Ziemassvētkos gaidīju autobusu pieturā pie Rīgas—Daugavpils šosejas. Apkārt viss balts, vien sniegā mētājās soliņam norautie un salauztie dēļi. Palikuši tik cementa balsti. Šādās reizēs patiešām šķiet: pasaulē pietrūkst vārdu, lai iemācītu darīt labu.
Nākamajā gadā SIA “Zintnieks” paredzējusi izdot grāmatu “Labie vārdiņi”. Varbūt tad tie mums vairs nebūs tik liels deficīts.
