Baltam sniegam mijoties ar lietu, aizvadīti Ziemassvētki — gada gaidītākie svētki, pēc kuriem dienas pamazām stiepjas garākas, bet naktis sarūk.
Baltam sniegam mijoties ar lietu, aizvadīti Ziemassvētki — gada gaidītākie svētki, pēc kuriem dienas pamazām stiepjas garākas, bet naktis sarūk. Gaišuma gribas tik ļoti, tā trūkst dabā, tā nepietiek mūsu domās un dvēselē. Gaišums dabā gan no mums nav atkarīgs, pašos to varam radīt ar labiem darbiem. Diemžēl ne vienmēr tas izdodas.
Vairums sabiedrības par labu diezin vai uzskata pagājušajā nedēļā sarūpēto Veselības ministrijas Ziemassvētku “dāvanu”. No nākamā gada 1. aprīļa ievērojami palielināsies veselības aprūpes pakalpojumu cenas. Par slimnīcu maksāsim vairāk, par vizīti pie speciālista arī. Ātrā palīdzība, kas šobrīd daudziem ir vienīgais glābiņš, turpmāk izbraukumā dosies tikai akūtos gadījumus, ja pacients gulēs uz nāves gultas un ģimenes ārstu gaidīt nebūs laika. Vienīgi pie ģimenes ārsta iesim par tiem pašiem 50 santīmiem. Tātad atkal pie “lētākajiem ārstiem” būs garākās rindas, bet pie dārgākajiem speciālistiem daudzi varbūt pat neaizies — nepietiks naudas.
Izmaiņas nepieciešamas, jo, veselības ministra Gundara Bērziņa vārdiem runājot, “medicīna ir saplosīta kā viduslaiku feodālā valsts” . Nav gan īstas pārliecības, ka tieši šī būs tā pareizā reforma. Tik daudz jau to veselības aprūpē bijis, taču kārtības kā nav, tā nav. Maz arī ticams, ka nu reforma kā pēc burvju mājiena saplosīto sistēmu salāpīs. Vairākkārt palielinot cenas, drīzāk vēl pamatīgāk cietīs tie, kuriem šajā sistēmā jāārstējas. Arī sociālais dienests visiem nepalīdzēs. Kāds risinājums? Šķiet, šobrīd tāda nav. Vienīgā cerība — nesaslimt!
Tikai pāris dienu pirms Svētvakara kaislības virmoja Saeimā, ievēlot jauno Valsts kontrolieri. Lai kā šajā amatā centās noturēties Raits Černajs, pat sevi par pienākumu izpildītāju ieceļot, viņa vienpadsmit gadu ilgā valdīšana Valsts kontrolē beigusies. Līdz pat trešdienai, kad notika balsojums par jauno amata kandidātu, partijām nebija vienotības par atbalstu vienam no četriem pretendentiem. Tomēr trešdien četrās balsojuma kārtās uzvarēja Inguna Sudraba, “Parex bankas” viceprezidenta vietniece. Viņu izvirzīja Tautas partija, un tas, kā arī līdzšinējā darbavieta jau kļuvusi par “Jaunā laika” aizdomu iemeslu.
“Jaunā laika” deputāti apšauba Sudrabas neatkarību un neietekmējamību, pati jaunā Valsts kontroliere to noliedz. Kā būs, to rādīs laiks. Tautas partija pamazām atgriežas pie varas. Pēdējo reizi tas beidzās visai drūmi — ar izšķērdētiem valsts miljoniem, dārgiem nevajadzīgiem projektiem, toties lepnām mājām partijas vadoņiem. Kaut nu oranžajiem “ieraušanas” laiks būtu garām un skaļie vārdi par valsts virzību uz attīstību beidzot piepildītos!
Pavisam maz laika palicis līdz gadumijai un brīdim, kad sākies Gaiļa gads un spersim vēl vienu soli Eiropas Savienībā — no 2005. gada 1. janvāra latu piesaistīs eiro, nosakot tā turpmāko kursu tikai un vienīgi pēc eiro vērtības svārstībām. Valsts ekonomikā tas ir nozīmīgs notikums, diemžēl neizbēgami tuvina Latvijas lata “nāvi”. Vēl tikai trīs gadus varēsim priecāties par savām “zivtiņām” un “gotiņām”, ko 2008. gadā nomainīs eiro. Žēl, mums ir tik skaista nauda. Eiro gaidot kā alegorija šķiet Latvijas Bankas jaunākais vienlatnieks — Sprīdītis, kurš dodas pasaulē laimi meklēt. Uzraksts virs Sprīdīša galvas vēsta “Latvija—ES”, simbolizējot gājumu uz Eiropas Savienību. Ieies Sprīdītis tajā un pazudīs. Pavisam, uz neatgriešanos. Vai laimi atradīs?
Denacionalizēto namu īrnieki Ziemassvētkos saņēma lielāko dāvanu — Saeima apstiprināja grozījumus likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, nosakot īres griestu saglabāšanu vēl trīs gadus. Valsts prezidente gatavojas 30. decembrī grozījumus izsludināt, Namīpašnieku asociācija — vērsties Satversmes tiesā, tos apstrīdot. Īpašnieki, lūk, uzskata, ka par īres maksu, kāda noteikta šobrīd, namus nevar uzturēt. Vajagot prasīt vismaz pāris latu par kvadrātmetru, vēl labāk piecus, sešus, tad nami būšot sakopti, izremontēti. Bet kas notiks ar īrniekiem? Viņi, nespējot maksāt, būs spiesti meklēt lētākas mājvietas kaut kur dziļi laukos. Zalves pagasta “Vērtūžos” jau otro ziemu vada bijušie rīdzinieki, kuriem savulaik piederēja dzīvokļi Rīgā. Veikliem mākleriem piepalīdzot, mitekļi zaudēti, un to iemītnieki attapās Zalves mežā. Līdzīgs liktenis agri vai vēlu gaida denacionalizēto namu iedzīvotājus.
Par satiksmes drošību runājam ik dienu, rīkojam akcijas, baidām gājējus un braucējus šausminošiem statistikas datiem un sižetiem televīzijā, bet nāvējošie braucieni turpinās. Ceturtdien atkal uzzinājām traģisku vēsti — autoavārijā gājis bojā bobslejists Juris Latišs. Nelaimes cēlonis — nepareizi izvēlēts braukšanas ātrums, rezultātā divu automašīnu sadursme, nesot nāvi abiem to vadītājiem. Iespējams, šajā avārijā vainojami abi bojāgājušie, taču traģēdija uz Liepājas šosejas varēja arī nenotikt, ja vien slidenais ceļš būtu kaisīts un bīstamo dīķi iejoztu aizsargbarjeras. Kad vienā mirklī gāja bojā četri cilvēki, par to “atcerējās” ceļu kopēji, vietējā pašvaldība, policija. Diemžēl par vēlu, taču tā jau pie mums notiek: pēc nelaimes visi gudri, bet līdz tam neliekas ne zinis.
Liepājas šosejai līdzīgu bīstamu vietu netrūkst arī Aizkraukles rajonā. Jaunjelgavā ceļa malu gar Daugavas krastu neaizsargā itin nekas. Savulaik krastmalā auga koki, spējot aizkavēt ne viena vien pārgalvīga braucēja “lidojumu”, līdz, krastu stiprinot, kokus izcirta. Nu skatam paveras krāšņie Daugavas līkumi un bīstama nogāze. Nedod, Dievs, automašīnai kādā līkumā slīdēt!
Vietām klusāk, citviet skaļāk aizvadīti Ziemassvētki. Kaut sniega tajos bija maz, iedegto svecīšu apmirdzēti, šie Ziemassvētki šķita gaišāki nekā citgad. Lai tikpat gaišs arī nākamais gads!
