Šodien skaisti svētki klintainietei Tamārai Rasnačai. Pirms Ziemassvētkiem viņa svin 50 gadu jubileju.
Šodien skaisti svētki klintainietei Tamārai Rasnačai. Pirms Ziemassvētkiem viņa svin 50 gadu jubileju.
Kad viesojos pie Tamāras kundzes, viņas māja ir sniega ieskauta, sētā atbraucējus sagaida suņuki, bet peļu junkurs kaķis nāk pretī, lepni izslējis asti. “Viss kā īstos laukos,” bilst “Paleju” māju saimniece un vedina istabā.
Trolejbusā pāri tunelim
Jubilāre dzimusi un augusi Rīgā. Viņas senči gan esot no Daugavpils. Vecāmāte bijusi cepēja Latvijas armijā. Kad tuvojās varas maiņa, labi cilvēki brīdināja par briesmām, un ģimene bēga uz galvaspilsētu. Meitenei bija 16 gadu, kad nomira māte, un dzīve kļuva divtik grūta. Tamāras kundze stāsta, ka tobrīd vajadzēja gan nokārtot eksāmenus tirdzniecības skolā, gan pašai gādāt iztiku. — Sāku strādāt audumu veikalā, bet alga bija ļoti maza. Tāpēc apmeklēju kursus un kļuvu trolejbusa vadītāja. Darbs man patika, un tas nešķita grūts. Braucu pa bijušo Suvorova ielu. Kad pie dzelzceļa stacijas uzbūvēja tuneli, nepatika braukt tam pāri. Bija sajūta, ka reiz iekritīšu tajā. Uzņēmuma direktors ilgi centās mani pierunāt palikt, jo braucu es labi un arī avārijas neizraisīju, tomēr nolēmu aiziet no darba. Atgriezos audumu veikalā, kur jau maksāja lielāku algu, — stāsta Tamāra Rasnača.
Pašai pie stūres drošāk
Jubilāre atzīst, ka tagad par pārdevēju diezin vai vēlētos strādāt, jo veikalos preču sortiments ir plašs. Tomēr ar smaidu piebilst, ka trolejbusu gan vēl vadītu, ja no Aizkraukles līdz Jēkabpilij būtu līnija. Tamāras kundze pati brauc arī ar automašīnu.
— Kad esmu pie strūres, braukšana šķiet drošāka, jo saprotu, kā jāreaģē. Kā pasažiere uztraucos daudz vairāk, — stāsta klintainiete.
Tomēr lielpilsētas burzmu Tamāras kundze nomainīja pret dzīvi laukos un te arī veidoja ģimeni. Viņa sāka strādāt bijušās rūpnīcas “Straume” palīgsaimniecības aitu fermā Aiviekstes pagastā.
— Iemācījos visus lauku darbus. Palīgsaimniecībā bija viena ķēve, kura spārdījās un nelaida klāt pat savu kumeļu. Man vajadzēja ar viņu tikt galā. Gūtās iemaņas vēlāk noderēja, jo paši arī turējām lopus un apstrādājām zemi, — atceras Tamāra Rasnača.
Kad runcis netiek galā
Kad palīgsaimniecību likvidēja, darbu atrada profilaktiskās dezinfekcijas nodaļā Pļaviņās, bet arī šo iestādi, kuru tautā dēvēja par “žurku indētavu”, slēdza. Paziņa ierosināja veidot savu uzņēmumu, lai būtu darbs. Tagad jau vairākus gadus Tamāras kundze strādā par grauzēju indētāju. Cīņā ar nelūgtajiem mājokļu iemītniekiem viņa dodas pa visu rajonu.
— Šo pakalpojumu vairāk pasūta iestādes un uzņēmumi, tomēr ne visi. Zinu, ka citos rajonos nevar atvērt veikalu, ja nav noslēgts līgums ar grauzēju apkarotājiem. Aizkraukles rajonā tā nav, — saka klintainiete.
Viņa piekrīt, ka grauzēji kļūst aizvien viltīgāki, tāpēc jāvelta vairāk izdomas viņu apkarošanai. Lai pievilinātu peles vai žurkas, ēsmai jāpievieno kāds smaržīgs gardumiņš. Arī pašas māju reiz bija apsēduši grauzēji. Tā kā runcis ar visiem netika galā, vajadzēja vien “iebarot”.
Ar mūziku rosās vagā
Tamāras kundze teic, ka Ziemassvētki viņas sirdī vieš arī skumjas, jo pirms pieciem gadiem mūžībā aizvadīts vīrs Ernests. Tomēr sieviete atzīst, ka dzīvē ikvienu bēdu nomaina kāds gaišs brīdis. Lai arī cik smagi jutusies, blakus bija un ir labi cilvēki, kuri sniedz palīdzīgu roku.
— Kādreiz turējām arī govis, bet abi ar vīru reiz nospriedām, ka tas ir liels apgrūtinājums, ja abi strādā algotu darbu. Pēdējos gados pašu saimniecība sarukusi, bet savai iztikai visu joprojām izaudzēju, — saka Tamāra Rasnača.
Viņai patīk strādāt, klausoties mūziku. Tad darbs veicas ātrāk. Sievieti aizrauj arī krustvārdu mīklas un preses tirdzniecības kioskam nevar vienaldzīgi paiet garām.
Patīk gatavot
Dzīve laukos iepatikusies arī Tamāras kundzes krustdēlam Jānim, kurš kopš mazotnes te bieži viesojas. Abi izstaigājuši krustu šķērsu tuvākos mežus, lasot ogas un sēnes. Vasaras “Palejās” tīk vadīt arī jubilāres brāļa mazmeitai Viktorijai, jo te ir tik daudz ko darīt.
Tamāras kundze atzīst, ka viņai īpaši nepatīk rīkot jubilejas, jo vienmēr ir liels satraukums, kā viss izdosies. Tomēr arī šajā reizē bez svinēšanas neiztikt, jo atbrauks radi un paziņas, kā tas bijis visos godos. Viņa ciemiņus allaž sagaida ar garšīgām maltītēm. Gatavot jubilārei patīk. Vēl lielāks gandarījums, ja cilvēki ēd ar baudu un lūdz vēl. Dažkārt viņa ēdienu receptes izlasa laikrakstā “Staburags” vai kādā citā izdevumā, labprāt arī izdomā pati. Čaklā saimniece pati cep arī tortes.
