Māris Ezers. No debesīm aukstas sniegpārslas krīt kā dūnas pēc spilvenu kaujas.
Māris Ezers
***
No debesīm aukstas sniegpārslas krīt
Kā dūnas pēc spilvenu kaujas.
Sāp tik ļoti, ka šķiet —
Sirds no krūtīm ārā raujas.
No debesīm aukstas sniegpārslas krīt
Kā baltas krāsas pelni.
Sāp tik ļoti… Nokritis ceļos,
Spiežu pie krūtīm delnu.
No debesīm aukstas sniegpārslas krīt
Kā līgavas plīvurs — caurspīdīgs, balts.
Sāp tik ļoti… Atkal un atkal
Caur likteņa dzirnavām tieku es malts.
No debesīm aukstas sniegpārslas krīt
Kā ziedlapas, noziedot ievām.
Sāp tik ļoti, bet kāpēc?
“Kāpēc?” es atkal jautāju Dievam.
No debesīm aukstas sniegpārslas krīt.
Lai krīt. Varbūt sāpes izkusīs sniegā.
Kāpēc viss, kas tik tuvs un tik dārgs,
Karājas baltā vienmēr trūkstošā diegā?
Ārija Āre
***
Sniega pārslas seju glāsta,
Krītot manus matus skar.
Tās par Ziemassvētkiem stāsta,
Kuri pamalē jau skan.
Un šai baltā, klusā laikā
Gaiši sapņi ciemos nāk.
Ziemas rūķi kaut kur staigā,
Dāvanas jau dalīt sāk.
Lai ir svētki katrā mājā,
Visiem priecīga lai sirds,
Svētku gaišums katrā logā
Lai kā laimes zvaigzne mirdz.
Dīna Ceriņa
***
Kā brīnumā raugos šai Ziemsvētku baltajā klajā,
Kur vēl ne ceļu nav, ne taku…
— Jel dodi, mīļais Dievs, tās iemīt man jau rīt!
Tur nav ne skaņas vēl, ne čukstu, ne prieka gaviļu.
Jel dod, ak, Visuvarenais, tās sadzirdēt jo drīz!
Kā ikdiena ar svētkiem mijas, un roku rokā blakus iet,
Tā vēlos es no gada gadā
Ikreiz no jauna kādu ceļu sākt
Un arī iesāktos vēl turpināt,
Un darbdienas un gaviles ar tavu svētību sev līdzi nest.
Paldies, ak, mūžīgais, ka varu
Es tevi lūgt un pateicībā noliekt galvu!
Pēc sava prāta vadi manas dienas,
Lai sirdī miers un izlīgšana ienāk!
Roberts Ludboržs
Svētajā naktī
Svētajā naktī
No tālās Betlēmes zvaigznes
Palo pār pasauli mirdzoša gaisma,
Un ieplūst ikvienā Debesu spēks.
Runāt sāk cilvēkos dievišķā dzirksts:
Dievs, tu mums cerību devi,
Tevi godinām, Tēvs.
Bet kā mums piepildīt sevi?
To pateiks sirdis, kas atvērsies gaismai
No stallītī dzimuša bērniņa smaida.
Tās uzziedēs krāšņi kā lilijas baltas,
Un dvēsele katra taps balta no zieda,
Steigs pasauli apskaut mīlošā priekā!
Svētajā naktī
Noņemsim skujas no stingstošo dvēseļu kapiem,
Lai mostas, lai saredz, lai ved
Mūs no neziņas akačiem, tumsas
Lai ved pāri cerību laipai
Uz aizmirsto, apslēpto zemi, kas mājo ikvienā!
Tikai iedegsim krūtīs dzīvo Betlēmes gaismu,
Lai redzēt var laipu un apakšā atvarus baisos.
Svētajā naktī
Iedegsim Ziemsvētku svecīti gaišu
Salstošo dvēseļu ledainā sniegā,
Dēstīsim cerību baltu dvēseļu dziļajā miegā!
Izkusīs ledi, un augšāmcēlušās sirdis
Mūs nepievils, bet atklās ceļrādi vienīgo, patieso
Uz aizmirsto zemi — cilvēkmīlestību.
Ārija Āre
***
Ja es sniega pārsla būtu,
Es tev skropstās maldītos,
Vakaros un arī rītos
Tavās acīs lūkotos.
Ja es sniega pārsla būtu,
Es tev apkārt lidinātu
Un kā burve neredzama
Sniega šalli darinātu.
Tev šo šalli apkārt vītu,
Sniega rakstiem izrakstītu,
Lai tu sniega skavās baltās
Katru rītu sagaidītu.
Es šai šallē stariņš būtu,
Sniega ziedā uzplaukusi,
Nemanot, pavisam klusi,
Tavus plecus apvijusi.
Gina Viegliņa
***
Zaļa eglīte,
Svecītes mirdz,
Vēlu jums, draugi,
Laimi no sirds!
Ziemelis, trakulis,
Aizpūtīs pēdas,
Aizpūtīs gurumu,
Aizpūtīs bēdas.
Visiem, kam sāpe,
Kas nabags un vecs,
Šovakar Dieviņš
Cerību degs!
Ziemsvētku zvaigznītes
Debesīs mirdz,
Vēlu jums, draugi,
Laimi no sirds.
Ārija Āre
Vēlējums
Es tikai nedaudz uzdrīkstēšos
Kaut ko mīļu pateikt
Un baltajos Ziemassvētkos
Lielus, mazus apsveikt.
Atrodi savu egles zariņu
Un svecīti tajā ar ticību liec,
Un palūdz mazo laimes gariņu,
Lai tavējai garām neaiziet.
Aizdedz šo svecīti savai laimei
Un palīdzi silti iekvēlot tai.
Varbūt kādai vientuļai dvēselei
Nebūs jāklejo šovakar vientuļai.
Notver savu sniega pārsliņu,
Kura no sniegbaltām debesīm krīt,
Un uztici viņai sapnīti maziņu,
Kurš dziļi tavā sirsniņā mīt.
Sasildi kādu plaukstiņu tā,
Lai silti un mīļi tai būtu.
Lai šajā Ziemsvētku vakarā
Mēs nedaudz labāki kļūtu.
Dīna Ceriņa
***
No Ziemsvētkiem līdz Zvaigznes dienai
Īss laika sprīdis domām, cerībām un sapņiem noklāts balts.
Un, svētku egles gaismas sildīts,
Dieva svētīts laiks.
Tik brīnišķīgi dāvināts šis mirklis,
Kad līdz ar Dieva Dēlu nāk no jauna
Ik gadu mums šis baltais atjaunotnes laiks.
Un klusā lūgšanā es gadu mijas vārtos stāvu
Un lūdzu piedošanu tev, ak, Visuvarenais un Svētais.
Par dienām tukšajām un vārdiem liekiem,
Par nespēku un sekliem priekiem,
Par grēkiem savējiem un citu…
Jel žēlo mūs, mūs, visus vājos!
Ļauj ticībā un vārdos tavos
Vēl reizi paļāvībā, cerībās un jaunos sapņos dzimt!
No Ziemsvētkiem līdz Zvaigznes dienai
Es atkal gadu mijas vārtos stāvu
Un lūdzu… piedošanu.
Edgars Bērziņš
***
Lai katrā dzīves piepildītā dienā
Ir liesma, kas saulē mirdz.
Lai ikdienas grūtībām pāri
Var sirds siltums un mīlestība degt.
Raibi taureņi ziedos un bites lai san,
Un gājputni mājup lai trauc.
Tad šai brīnišķā dienā
Dvēsele spārnos jau būs.
Tā trauksies tālē nezināmā —
Tur, kur ilgas sen ved,
Tur, kur mīt sirds siltums un spēks,
Uz vietu, kuru sauc Mājas.
Sarmīte Rode
***
Vai tas ir sniegs vai pieneņpūkas,
Kas sejā un uz pleciem krīt?
Man tikai viena vārda pietrūkst —
Tā, kura nealkstu vairs sagaidīt.
Ar skatienu vien es noglāstu
To ceļu, kurā tu aizej,
Sirdi kā putnu krūtīs savaldu
Un pamāju krītošai zvaigznei.
