Drīz Ziemassvētki. Laiks, kad atceros savas leģionāra gaitas. Īpaši 1944. gada decembra kaujas Kurzemes katlā.
Drīz Ziemassvētki. Laiks, kad atceros savas leģionāra gaitas. Īpaši 1944. gada decembra kaujas Kurzemes katlā.
1944. gada 23. decembrī sākās elle zemes virsū, jo krievu virspavēlniecība bija izplānojusi pārraut fronti un saskaldīt Kurzemes katlu. Vēl pirms gaismas krievi atklāja neiedomājamu viesuļuguni, kura turpinājās divas stundas. Visa fronte liesmoja vienās ugunīs, un troksnis nebija izturams. Gaismai austot, krievi uzbruka ar tankiem un lidmašīnām. Aiz tankiem sekoja kājnieki, kuri mums bija jāaptur. Mūsu 19. divīzija uzbrukumu apturēja, bet vācu divīzija blakus to nespēja, un sākās haoss. Kas vēl varēja, atkāpās, un vācu divīzijas teritorijā krievi ielauzās apmēram 10 kilometru pāri Liepājas šosejai. Vakarā krievi neturpināja uzbrukumu, un mēs mazliet atkāpāmies, bet pavēlniecība darīja, ko spēja. Pieveda papildspēkus un iesaistīja kaujā triecienlielgabalus, līdz ar to fronte kaut cik stabilizējās. Mūsu artilērija pārcēlās uz jaunām pozīcijām tuvāk Lestenei.
Turpmākajās dienās kaujas turpinājās Vanagu—Zvejnieku māju apvidū. Taču visasiņainākās cīņas notika “Rumbās”, jo pils vismaz 10—12 reižu nonāca no vieniem pie otriem. Kaujas turpinājās sešas dienas — līdz 1945. gada 10. janvārim.
Pie “Pūcēm” izveidojās ļoti bīstama situācija, jo kājnieku tikpat kā nebija, viņi bija krituši vai pazuduši. Vienīgais glābiņš, ka vācieši pieveda triecienlielgabalus, un mūsu smagajai artilērijai pieveda granātas, tad mēs krievus sakāvām, daži no viņiem padevās gūstā, tur bija arī latvieši.
Ļoti smagas kaujas izveidojās pie “Vidiņiem” — lielām lauku mājām, purva un meža ielokā. Tur bija kūdras šķūnīši, kuros naktī bija paslēpušies krievi. Gaismai austot, viņi nāca uzbrukumā bez smago ieroču uguns. Laime, ka “Vidiņos” bija vācu triecienlielgabali. Krievus iznīcināja, jo viņi nezināja par lielgabaliem. Pie “Vidiņiem” mūsu pozīcijas bija labākas nekā pretinieka, jo mēs bijām uzkalnā, bet krievi purvainā vietā. Viņi skaļruņos vakaros aicināja, lai pāriet pie viņiem. Runāja latviešu valodā, pat dziedāja mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Atceros gadījumu, kad krievu izlūkgrupa pārgāja pāri frontei lielā sniegputenī un apmetās mazā meža nostūrī. Tur bija mūsu vieglās artilērijas pozīcijas, un sākās īsa kauja. Lielāko daļu krievu iznīcināja, pārējie padevās gūstā.
Janvāra vidū kaujas Džūkstes—Lestenes apvidū pieklusa, vienīgi “Rumbās” saimniekoja ienaidnieki. Mūsu leģionāru 19. divīziju pārcēla vairāk pa labi — uz Zebreni—Blīdeni, kur kaujas turpinājās visu ziemu.
Arnolds Vabulis Koknesē
