Bebrēniete Astrīda Grantiņa 15. decembrī tuvinieku, draugu un kolēģu lokā svinēja 70. dzimšanas dienu.
Bebrēniete Astrīda Grantiņa 15. decembrī tuvinieku, draugu un kolēģu lokā svinēja 70. dzimšanas dienu.
Vai tā nav īpaša likteņa un mīļās Laimas labvēlība — piedzimt, dzīvot un strādāt, savas mūža dienas vadīt dzimtajā pagastā, kur katrs zemes stūrītis mīļš un pazīstams? Kopš 1967. gada Astrīda Grantiņa ir pagasta padomes sekretāre. Dzimtā vieta — tā ir daļiņa no viņas sirds, jo cauri gadu lokiem līdzi justs sava pagasta ļaudīm, tiem skarbajiem laika vējiem, kuros nācies tik daudz zaudēt, tomēr saglabājot sevī cerību liesmiņu, kas ir tikpat stipra kā latvieša ticība, mātes valoda un gods.
Manto mūzikas mīlestību
Jubilāre dzimusi Jaunbebros, “Sauliešu” mājās, zemnieku Filipsonu ģimenē. Vecāki zirga pajūgā mērojuši ceļu uz Koknesi un savu pirmdzimto kristījuši Kokneses luterāņu baznīcā pie mācītāja Rozenberga. Tēva māju svētība devusi stiprinājumu visai dzīvei. Piecu bērnu ģimenē būt vecākajai nav bijis viegli, bet dzīvots saticībā un gādībā vienam par otru. Pirmā maizes smarža no bērnības dienām ir tikpat neaizmirstama kā peldēšanās vasaras tveicē Reciju dzirnezerā.
Un vēl kāds atmiņu atspulgs — Astrīdas tēvs bijis labs muzikants, vietējā lauku kapelā spēlējis vijoli. Mūzikas mīlestību mantojusi arī meita, un mājinieki smējuši, ka meitēns vispirms iemācījies pazīt notis un tikai tad burtus ābecē! Jaunbebru sešgadīgā skola kā gaiša saliņa uzņēmusi meiteni gudrības un skaistuma pasaulē. Pēc tam — mācību gadi Bebru septiņgadīgajā skolā. Pie skolotāja Artūra Šmita ar lielu centību apguvusi klavierspēli.
Tēvu apciemo Sibīrijā
Īss ir saulaino dienu gājums. 1945. gadā viņas tēvu aizved uz Sibīriju. Astrīdas māmuļai vienai jārūpējas par bērnu pulciņu, un vecākā meita ir lielākais palīgs. Pēc desmit gadiem ar lielu apņēmību un drosmi divdesmitgadīgā jauniete dodas tālā un grūtā ceļā — ciemos pie tēva. Neaprakstāms ir tēva prieks, ieraugot savu pieaugušo meitu.
Tēvs sodu izcietis, bet nav pases, lai varētu doties mājupceļā. Tikai pēc gada tēvs un meita atgriežas dzimtenē. Kā mūžīgs atgādinājums par pārciesto ar Astrīdas kundzes līdzdalību 2003. gadā Bebros atklāts piemiņas akmens komunistiskā terora upuriem.
Mēra pagasta tīrumus
Agri sākas Astrīdas Grantiņas darba gaitas. Apgūta bibliotekāres profesija, bet 17 gadu vecumā jauniete sāk strādāt mašīnu un traktoru stacijā par uzskaitvedi. Kājām izstaigāti un izmērīti gandrīz visi Bebru pagasta tīrumi. Strādājot Jaunbebru ciema bibliotēkā, viņa pārliecinās, ka vispatiesākais ir cilvēcisko attiecību skaistums. Visu var pagūt jaunībā! Astrīdas kundze ir vadījusi tautisko deju kolektīvu, spēlējusi dejotājiem pavadījumu, kādu laiku arī tautas deju ansamblim “Daugaviņa” Pļaviņās.
“Astrīdai ir lieliska ritma izjūta,” atceras bijušie dejotāji. Pati jubilāre saka: “Žēl, ka mūsdienās deju kolektīvi vairs nedejo pie “dzīvās” mūzikas, tad dejai ir cits skanējums.”
Uzplaukst jūtu puķe
Jaunība — tas ir laiks, kad uzplaukst mīlestības puķe. 1956. gadā Astrīda Filipsone un staltais mežsargs Arvīds Grantiņš sāk kopīgu dzīvesceļu. Sākumā jaunā ģimene dzīvo Jaunbebros, bet kopš 1960. gada — Astrīdas Grantiņas tēva mājās “Pasilēs”. Ģimenē divi bērni — meita Ligita un dēls Juris.
No “Pasilēm” caur meža parku ikdienas gaitās iets četrus gadu desmitus. 38 gadus šis ceļš Astrīdas kundzi vedis uz darbu pagasta padomē. Visus šos gadus viņas uzticamais sabiedrotais ir velosipēds, ar kuru diendienā dodas uz darbu.
Pārzina vietējo dzīvi
Strādājot par sekretāri, iemīlēti pagasta cilvēki, ar viņiem kopā būts priekos un bēdās. Kolēģi teic, ka Astrīdas kundzei ir enciklopēdiskas zināšanas par pagasta notikumiem un ļaudīm. Vienmēr smaidīga un saprotoša, zinoša un labvēlīga pret katru apmeklētāju.
Par viņas darba gadiem varētu sacīt — tas ir laiks no mehāniskās rakstāmmašīnas līdz mūsdienu datoram. Sekretāre atceras, ka pašā sākumā visu nācies rakstīt ar roku, tad palīgā nākusi mehāniskā, pēc tam elektriskā rakstāmmašīna, bet nu jau vairākus gadus strādā ar datoru.
Darbs neļauj novecot
Gadi ir aizsteigušies, un dzīve mainījusies. Kuri bijuši skaistākie brīži darbā? Astrīdas kundze stāsta: “Prieka mirkļu bijis daudz. Ar prieku par jauno paaudzi rīkojām bērnības un pilngadības svētkus. Manos darba gados Bebros piedzimuši 869 bērniņi. Katram esmu izsniegusi dzimšanas apliecību, bet vecākiem novēlējusi pacietību, mīļumu, bērnu audzinot. Laulība reģistrēta 191 pārim.” Darbs pagasta padomē neļauj novecot, jo katra diena ir jaunu darbu sākums.
Saimniece tēva sētā
Kā īstai zemnieka meitai jubilārei kopš bērnības tuvs darbs lauku sētā. Vienmēr ir turēta un apkopta lopiņu saime. “Kūtī, kamēr slaucu gotiņu, mierīgi varu pārdomāt dienā paveikto,” saka “Pasiļu” saimniece, par kuras viesmīlību un dāsnumu pārliecinājies katrs, kurš ciemojies Grantiņu sētā. Piepildījies senlolotais sapnis — atgūt tēva zemi un kopā ar meitas ģimeni apsaimniekot tēva tīrumus.
Patvērums — ģimene
Ģimene jubilārei ir visdrošākais patvērums un stiprākais balsts. Tā ir patiesa laime — dalīties ar otru pelēkas dienas smagumā, dzirkstoša prieka skurbumā, gaidīt mājās pārnākam savējos, bet, projām aizejot, iedot svētību un ceļamaizi. Astrīdas kundze teic, ka tikai ar laba vīra un gādīgu bērnu atbalstu var sevi ziedot darbam pagasta padomē. Vīrs sagaida ar siltām pusdienām, bet meita palīdz jebkurā brīdī. Ir gandarījums un prieks par dēla sasniegumiem sportā un meitas Ligitas ģimeni, kura dzīvo un saimnieko tepat līdzās.
Māte vienmēr gaida ciemos dēlu. Juris Grantiņš ir Latvijā pazīstams volejbolists, kurš jau ilgus gadus kopā ar ģimeni dzīvo un strādā Vācijā. Četru mazbērnu vecmāmiņai vislielākā vēlēšanās ir redzēt viņus izaugam par krietniem cilvēkiem.
