Jānis Ludbergs jau piecpadsmito gadu ir Pļaviņu mūzikas skolas direktors. Tikpat ilgu laiku viņš ir arī pļaviņietis, bet sirdī joprojām jūtas piederīgs dzimtajai Smiltenei.
Jānis Ludbergs jau piecpadsmito gadu ir Pļaviņu mūzikas skolas direktors. Tikpat ilgu laiku viņš ir arī pļaviņietis, bet sirdī joprojām jūtas piederīgs dzimtajai Smiltenei. Ar mūziku saistītas profesijas izvēli Jānis uzskata par likumsakarīgu, jo, cik vien atceras, pa skatuvi vien dzīvojis — dziedājis, spēlējis un dzejoļus skandējis.
Par Jāni var teikt, ka viņš ir tiešs, visus jautājumus risina konkrēti un bez garas spriedelēšanas, turklāt ir arī labs sarunu biedrs. Tā kā esam pazīstami jau ilgu laiku, oficiālo “jūs” mūsu starpā jau sen nomainījis draudzīgais “tu”.
— To, ka gribu kļūt par mūzikas skolotāju, sapratu jau sen, un pamazām dzīve uz to pusi virzījās — vispirms Smiltenes mūzikas skolas klavieru klase, tad Daugavpils pedagoģiskais institūts, — stāsta Jānis Ludbergs. — Jau skolas laikā mani, vēl pusaudzi, aicināja spēlēt pavadījumu deju kolektīvam, darbojos arī estrādes ansamblī, orķestrī. Vēlāk spēlēju arī savlaik populārajā estrādes ansamblī “Oktāva”, kurš bija labi pazīstams Vidzemē. Dienestā Murmanskā turpināju spēlēt orķestrī klavieres un mazās ērģelītes. Tur arī apguvu prasmi spēlēt trombonu. Tā teikt, esmu vispusīgs zēns.
Padodas viegli
— Vai vecāki neiebilda pret tavu profesijas izvēli un nevēlēja dēlam izraudzīties kaut ko nopietnāku?
— Neviens manai muzikālajai karjerai ceļā nestājās, lai arī vecāki nebija ar mūziku saistīti cilvēki. Tēvs bija traktorists, bet mammīte — grāmatvede. Pateicoties viņai, arī es tagad labi protu rēķināt, jo bieži palīdzēju skaitīt ar koka skaitīkļiem. Nekā modernāka jau nebija. Vecākiem nekad nevajadzēja mani mudināt spēlēt klavieres vai mācīties. Viss padevās viegli. Skolā atzīmes bija labas, un arī mūzikas instrumentu spēlēju patstāvīgi. Bieži gan to nedarīju, jo biju slinks. Pēc daudziem gadiem skolotāja mūzikas skolā atzina, ka trijnieks par uzdoto vielu man bija jāliek gribot negribot. Ja iepriekšējā dienā man ko mācīja, nākamajā to atkārtoju, mājās neko nedarot.
— Līdztekus darbam ar bērniem esi vadījis vairākus korus. Kāpēc saista tieši koris?
— Tā ir mana sirdslieta. Koris ir kaut kas īpašs. Man kā diriģentam tā ir iespēja izteikt sevi, jo katrs ikvienu dziesmu uztver citādi. Ja no kora dziedātājiem jūtu atdevi, tā ir brīnišķīga saspēle. Savlaik Smiltenē vadīju vairākus kolektīvus. Vēlāk, kad pieņēmu darba piedāvājumu Pļaviņās, arī te vadīju kultūras nama jaukto kori. Tagad jau kādu laiku man nav neviena kolektīva, vadu tikai savu darbinieku “kori”.
Aiziet nevar
— Kad sāki strādāt Pļaviņu mūzikas skolā, laikrakstā “Staburags” par tevi bija raksts ar virsrakstu “Svešā pusē savējais”. Vai arī šobrīd vari piekrist šiem vārdiem?
— Te ir dzīvots un strādāts jau ilgi, un šo mūzikas skolu uzskatu par savējo. Kad man jautā, vai vēlētos atgriezties Smiltenē, saku, ka no turienes pavisam projām neesmu aizgājis. Vairs tur nepazīstu jauno paaudzi, bet tā ir mana dzimtā puse, kur ir vecāku atdusas vieta un joprojām dzīvo brāļi, bijušie kolēģi un paziņas. Saikni uzturu nepārtraukti.
— Kas Smiltenē ir īpašs?
— Tas vienmēr bijis kultūras centrs. Ja notika kāds pasākums, iesaistījās visi, un tas izvērsās par lielu notikumu. Smiltene kultūras ziņā ir bagāta tradīcijām, jo tur savlaik notika pirmais vīru koru salidojums, pirmais teātru festivāls un daudzi citi ievērojami pasākumi. Viss jaunais pirmo reizi noticis tieši Smiltenē! Šajās aktivitātēs arī cilvēku attieksme vienmēr bijusi nopietna. Atceros, pirms kāda kora mēģinājuma, kad ar kultūras nama direktori vēl nebiju beidzis apspriest darba jautājumus, kora vecākais atgādināja: “Diriģent, laiks sākt mēģinājumu, jūs gaida kolektīvs!”. Ar to man pietika. Vadot kori Pļaviņās, dažkārt bija pretēja situācija, un man vajadzēja gaidīt pat stundu, kamēr dziedātāji ieradīsies mēģinājumā. Tagad arī Smiltenē pašdarbības kolektīvu ir daudz mazāk nekā agrāk, tomēr cilvēki tur joprojām ir aktīvi.
Trakas idejas
— Ko pa šiem gadiem izdevies izdarīt Pļaviņās un ko vēl gribētu paveikt?
— Mums ir maza skola, varam uzņemt tikai 75 audzēkņus, lai gan mācītiesgribētāju ir daudz vairāk. Šajā ziņā nesaprotu valsts attieksmi, kura tik maz atbalsta mūzikas skolas, piešķirot dotāciju niecīgam skolēnu skaitam. Protams, izdevīgāk ir deklarēt, ka par visu jāmaksā. Domāju gan, ka vecāki nevarētu maksāt pilnu mācību cenu par savu bērnu muzikālo izglītību. Tirgus ekonomika ir tirgus ekonomika, tomēr daudzas lietas valstī nav samērotas. Prieks, ka mācību iestāde un tās apkārtne pakāpeniski kļuvusi sakārtotāka. Vēl es gribētu lielāku skolas koncertzāli, kurai būtu stikla siena ar skatu uz Daugavu. Tas klausītājiem radītu vizuālu priekšstatu, ka, piemēram, pianists klavieres spēlē upes vidū. Tā ir mana trakā ideja, kurai trūkst tikpat traku atbalstītāju.
— Kāda ir tava kolēģu komanda?
— Patiesi laba. Pa šiem gadiem skolotāju sastāvs maz mainījies, un es esmu viens no jaunākajiem darbiniekiem šajā kolektīvā. Protam sastrādāties, valda koleģiāla sapratne un uzticēšanās. Ja ir kādas ar darbu saistītas problēmas, visu varam izrunāt, un konflikti nerodas. Uzskatu, ka direktors skolā visiem ir kalps — gan bērniem, gan pedagogiem, jo jānodrošina veiksmīgs mācību process. Ja vajag, visus darbus varu izdarīt, arī kaut ko salabot.
Stundā aizmieg
— Vai mācības mūzikas skolā ir bērnu vai vecāku izvēle?
— Neizjūtu, ka tā ir vecāku uzspiesta izvēle. Skatos uz savas skolas audzēkņiem un redzu sevi bērnībā — kam padodas, tas vairāk slinko, kuram veicas sliktāk, strādā cītīgāk. Pašlaik audzēkņi ir stabili. Maz ir tā saucamo staigātāju, kuri atnāk, pamācās un aiziet. Lielākā daļa apzinās, ka jāmācās. Slodze viņiem ir pamatīga, tomēr Pļaviņās bērnam nav daudz iespēju, ko darīt. Var neiesaistīties nekur, bet cik ilgi?
— Noteikti daudziem bērniem ir arī citas intereses.
— Ir audzēkņi, kuri ne tikai muzicē, bet arī sporto. Nekad neesam kaut kādā veidā to kavējuši. Mēģinām saskaņot mācību stundas ar olimpiādēm vai sacensībām. Tomēr dažkārt neapmierina, ka tikpat atsaucīga nav vispārizglītojošā skola. Man arī nepieņemama šķiet pārmērīgi lielā mācību slodze. Manuprāt, šajā ziņā bērnu tiesības ir pat pārkāptas. Gadījies, ka audzēknis atnāk uz mūzikas stundu un aizmieg, jo ir pārguris. Kādreiz jau pulksten 13 vai 14 varējām sākt strādāt, bet tagad daži pat pulksten 16 netiek šurp. Līdz ar to jāstrādā līdz vēlam vakaram. Kad mūzikas skola pabeigta, tad gandarījums ir gan bērniem, gan vecākiem. Viņi atzīst, ka mūsu skolā ir laba aura. Man arī tā šķiet.
Acis mirdz spožāk
— Ko dara bijušie audzēkņi pēc mūzikas skolas?
— Katru gadu kāds turpina mācīties mūzikas koledžās. No visiem to nav ko gaidīt, jo jaunajiem mūziķiem nav lielu perspektīvu. Turpmākais atkarīgs no paša. Mēdz būt arī tā, ka no spējīgākā audzēkņa čiks vien iznāk, bet cits tik ilgi strādā, kamēr gūst panākumus. Arī talants jākopj. Pagaidām nevaram līdzināties Rīgas mūzikas skolām. Rīdzinieki ir tehniski spēcīgāki, jo vecāki bieži vien var samaksāt par papildstundām. Konkursos redzu, kā Rīgas bērniem pirksti tā vien zib pār taustiņiem. Tomēr mūsu, lauku mūzikas skolu, bērnu spēlētā mūzika skan daudz dvēseliskāk, un arī acis mirdz spožāk. Joprojām uzskatu — ja cilvēks mācījies mūzikas skolā, viņš ir kaut ko sasniedzis un var justies galvastiesu pārāk par citiem. Mūzikas skolā vajadzētu sākt mācīties, kad jau saņem absolvēšanas diplomu. Kad cilvēks pabeidz šo skolu, viņš tikai sāk aptvert, ko ir darījis un kam izgājis cauri.
Bērniem nenovēl
— Arī tu pats turpini mācīties.
— Studēju Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Jēkabpils filiālē. Pēc gada būšu izglītības vadības maģistrs. Dzīve piespieda mācīties, un arī ieguvums ir ļoti liels.
— Arī tava sieva Ginta ir mūzikas skolotāja. Kāda ir divu mūziķu ģimenes ikdiena?
— Gintas specialitāte ir klavieres, viņa spēlē arī ērģeles. Mēs jau Smiltenē “sadziedājāmies”. Savlaik uzaicināju viņu korim par koncertmeistari. Darbu uz mājām necenšamies nest, bet bez tā jau neiztikt. Neviena kolēģa, arī Gintas, darbā neiejaucos. Tomēr, ja notiek kaut kas negatīvs, viņai noteikti tiek krietni vairāk nekā pārējiem.
— Vai tavi divi bērni ir mantojuši vecāku muzikalitāti?
— Noteikti ir, bet savu profesiju es viņiem nenovēlu. Mūzika viņiem netiek uzspiesta. Gan dēls Sandris, gan meita Kristīne pie mammas mācās spēlēt klavieres. Puika arī interesējas par sportu, un to labprāt atbalstām. Meitai šobrīd gribas darīt vairākas lietas vienlaikus. Tā īsti nav izvēlējusies ko konkrētu, bet vēl jau ir laiks. Izvēle ir bērnu ziņā.
— Vai kopā arī muzicējat?
— Agrāk jā, tagad arvien retāk. Ziemassvētkos visi kopā mēdzam padziedāt.
Tēvocis mocītājs
— Vai tavā ģimenē vēl kāds ir pievērsies mūzikai?
— Maniem vecākiem ir septiņi bērni. Bērnībā vairāk muzicējām kopā ar vecāko māsu. Viņa dzīvo Rīgā un 25 gadus dziedāja korī “Dzintars”. Mūzikai pievērsās arī māsasmeita. Savulaik meitenei mācīju spēlēt klavieres. Kad devos pie viņiem ciemos, viņa uzreiz jautāja, kad braukšu projām, jo es biju tas sliktais tēvocis, kurš liek spēlēt. Tā ka vienu bērnu esmu pamatīgi mocījis. Tagad māsasmeita atzīst, ka ar manu atbalstu beigusi mūzikas skolu. Viņa absolvēja arī konservatoriju un studēja maģistratūrā. Mani brāļi ar mūziku nav saistīti, bet izvēlējušies tehniskas profesijas. Viņi joprojām dzīvo Smiltenē. Reti, bet kuplā skaitā visi tiekamies Smiltenē.
— Vai pa šiem gadiem mainījusies tava muzikālā gaume?
— Kādreiz neizpratu daudzu atzītu komponistu skaņdarbus. Tagad ieklausos un vērtēju citādi. Jebkuru koncertu klausos kā profesionāls mūziķis, nevis vienkāršs klausītājs. Tas bieži vien traucē, jo dzirdu visas neprecizitātes, kas neļauj baudīt skaņdarbu kopumā. Nedalu arī — laba vai slikta mūzika, bet pieņemu visu. Ir brīži, kad labprāt klausos šlāgerus, ar interesi vērtēju, ko paveikuši vietējie mākslinieki. Cilvēkam vajag dažādību.
Komponists uz papīra
— Vai nav žēl, ka neesi kļuvis slavens pianists vai komponists?
— Lai arī viss padevās vieglāk nekā citiem, izcils pianists nekad neesmu bijis. Tomēr dažas dziesmas esmu arī komponējis — vienu vīru korim, kura skanējusi Latvijas televīzijā un radio, ir arī citi jaunrades darbi. Ir pāris veltījumu mātei. Reiz izvēlējos Ojāra Vācieša dzejoli, un dziesma tapa neilgā laikā. Mūzika it kā pati skanēja, spēju tikai to likt uz papīra. Pēc mēneša radio klausos — Kaspars Dimiters arī komponējis melodiju ar tiem pašiem vārdiem, un man “spārni nolaidās”. Tomēr vēlāk secināju, ka pašam sava dziesma patīk labāk. Pagaidām gan tas viss ir plauktiņā.
— Kā patīk atpūsties?
— Speciāli atpūtu neorganizēju. Patīk ceļot. Ar saviem kolektīviem un citās ekskursijās esmu bijis Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un citur. Nākamgad ar ģimeni plānojam aizbraukt uz Francijas dienvidiem. Viengad sieva abonēja žurnālu “Mans Mazais”, un mēs, visa ģimene, laimējām ceļojumu uz Stokholmu. Arī pa Latviju cenšamies ceļot. Tā patiesi ir laba relaksācija.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Ludbergs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1959. gada 25. jūnijs, Smiltene.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Daugavpils pedagoģiskais institūts, mācās maģistratūrā Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu mūzikas skolas direktors.
ĢIMENE: sieva Ginta — Pļaviņu mūzikas skolas skolotāja, dēls Sandris (14 gadu) un meita Kristīne (11 gadu).
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: ceļošana un krustvārdu mīklu minēšana.
