Cilvēks ir sabiedriska būtne, kura ikdienā, darbu darot un dzīvojot ģimenē, rada arī vidi, veido situācijas, kuras kā spogulis rāda pašu īsto seju.
Cilvēks ir sabiedriska būtne, kura ikdienā, darbu darot un dzīvojot ģimenē, rada arī vidi, veido situācijas, kuras kā spogulis rāda pašu īsto seju.
Esam kļuvuši aizdomīgi, neticīgi, aizspriedumaini, pārlieku lepni un arī skaudīgi.
Bet varbūt patiesībā tās ir bailes līdzcilvēku acīs izrādīties neveiksmīgākam, nabagākam, nemīlētam?
Sabiedrībā ir daudz cieņas, mīlestības un ziedošanās piemēru. Par vienu šādu cilvēku nupat varējām uzzināt, atbildot uz viktorīnas jautājumiem par Sarkanā Krusta organizāciju.
Pasaulē šo žēlsirdības kustību dibināja bagāts cilvēks — bisnesmenis, kurš īstenībā varēja to arī nedarīt. Viņam pašam visa bija diezgan. Bija īpašumi, nauda, smalks apģērbs un izmeklēts ēdiens.
“Mēs visi esam brāļi” — šie Anrī Dināna vārdi zināmi cilvēcei, bet man tik ļoti gribas, lai tie rod piepildījumu arī šodien un te, manā pilsētā, darbavietā un arī manā ģimenē.
Taču es cīnos ar likstām un problēmām ik uz soļa, tāpat kā daudzi citi. Tā vietā varētu priecāties par iespēju dzīvot un darīt labus darbus savai un līdzcilvēku izaugsmei, jo gribas daudz ko citu un vairāk, nekā man šobrīd pieder.
Varbūt skatu vajadzētu vērst pavisam citā virzienā, lai atzītu — katram no mums ir savs šaurais ceļš ejams. Tas ir tikpat svarīgs, brīnišķīgs un neatkārtojams kā tas, kurš, mūsuprāt, šķiet gludāks, platāks un vieglāks.
Visas lielās un nozīmīgās lietas sākas ar mazumiņu, arī mūsu pilsētas izaugsme sākas ģimenēs, skolās un darbavietās.
Tāpēc no sirds priecājos par kristīgo mācību vispārizglītojošajās skolās, bērniem piedāvājot iepazīt patiesi humānu pasaules un cilvēka kā personības redzējumu.
Vēl priecājos par Adventes laiku. Tas ir pasaulē atzīts labo darbu laiks, kad katru cilvēka mīlestības un žēlsirdības vadītu veikumu pieņem kā pašu par sevi saprotamu lietu. Tas katram ļauj piedzīvot nesavtīgās došanas radīto brīnišķīgo prieku un garīgo pacēlumu.
Dīna Ceriņa Aizkrauklē
