Pirms pusgada Zalves pagastā negaidot mainījās pašvaldības vadība — priekšsēdētājs Edvīns Sniķeris atrada citu darbu, viņa vietā deputāti ievēlēja Sproģu pamatskolas skolotāju Dzintru Noreiku.
Pirms pusgada Zalves pagastā negaidot mainījās pašvaldības vadība — priekšsēdētājs Edvīns Sniķeris atrada citu darbu, viņa vietā deputāti ievēlēja Sproģu pamatskolas skolotāju Dzintru Noreiku. Par atklāsmēm jaunajā darbā “Staburaga” saruna ar Dzintru Noreiku. Zalvi iepazīst no jauna
— Kādēļ priekšsēdētājas amatam izraudzījās tieši jūs, varbūt pati tā vēlējāties?
— Pēc šī darba nealku, mani pierunāja, teica, ka man tas jāuzņemas. Ļoti smaga bija pirmā nedēļa, bet nu esmu sapratusi, kas un kā jādara. Saka arī, ka ik pēc pieciem, sešiem gadiem darbu vajadzētu mainīt. Lai neiesūnotu, ieraudzītu ko jaunu, pavērotu dzīvi no cita redzesleņķa. Strādājot skolā, šķita, ka domāju pietiekami plaši, bet nu redzu, ka maldījos. Tagadējā darbā esmu ieraudzījusi daudz ko vairāk, pat lietas, par kurām agrāk bija tikai aptuvena nojausma.
— Kādas tās būtu?
— Iepazīstu Zalvi un zalvēniešus no citas, agrāk nezināmas, puses. Redzu pagasta ļaužu sadzīvi, sociālo vidi. Pagasts ir liels, ko iepazīt te daudz. Esmu pārsteigta, ka cilvēkiem ir tik zems dzīves līmenis. Zināju, ka klājas slikti, bet nedomāju, ka tik ļoti. Šausmīgs bezdarbs, bezcerība. Mani pārsteidz arī tas, ka cilvēki nevēlas izrauties no šīs bezcerības. Ja reiz iestidzis bedrē, no tās ārā tikt nemēģina. Saprotu, ka nav naudas, bet mums taču ir divas rokas, divas kājas un prāts. Tik daudz kā savu māju un sētu var sakopt. Tas neprasa naudu!
— Tā nav tikai Zalvē, arī citviet ļaudis sūkstās, ka slikta dzīve, bet paši pat istabu nevīžo izslaucīt.
— Tā ir visas sabiedrības slimība. Daudzi ieslīguši depresijā un pašu spēkiem nespēj no tās tikt ārā. Citus nomāc bezdarbs, vēl dažiem vieglāk slīcināt bēdas alkoholā. Kaut gan vērojama arī otra galējība — mums jālūdzas, lai cilvēks atnāk pastrādāt pabalsta saņemšanai. Strādāt negrib!
Divi centri, dubultas rūpes
— Kādas jūsu vadītajā pagastā ir lielākās problēmas?
— Galvenokārt cilvēku nevēlēšanās neko darīt. Apgrūtinoši tas, ka esam sadalīti divos centros — Zalve un Sproģi. Lai no viena nokļūtu otrā, jāšķērso Neretas pagasta teritorija. Šie centri ir savstarpēji konkurenti. Katrs velk uz savu pusi, grib, lai viņa centrā būtu labāk. Pašvaldībai ir grūti, kā graudam starp diviem dzirnakmeņiem. Viss jādala ar divi, jāraugās, lai neviens nepaliek apdalīts. Domāju, kā varētu šo atšķeltību mazināt, saliedēt abus centrus. Taču tas ir ļoti grūti. Mēģināju atrast cēloni šādai nesadzīvošanai, arī tas neizdodas. Vienīgais, ko esmu sapratusi: jāļauj visam ritēt tā, kā ir. Lai katrs dzīvo savu dzīvi, tā pati saliks visu pa vietām.
— Savulaik plānoja abas skolas apvienot. Vai tā būtu vieglāk?
— Tas būtu ideāli. Pašvaldībai būtu daudz vienkāršāk, ja būtu viena skola, līdzekļus, kas jādala abām skolām, varētu tērēt vienai. Jau tagad mums ir labas, sakoptas skolas, ja būtu viena, tā būtu vēl sakoptāka. Bet ko tas nozīmē bērniem, vecākiem? Viņiem tad jāmaina vide, un tas ir smagi. Domāju, labāk atstāt tā, kā ir. Neviens neuzņemsies atbildību kādu skolu likvidēt.
— Vai Zalvē pēdējos gados radīta kāda jauna darbavieta?
— Neviena. Vienīgās darbavietas te ir pašvaldībā, skolā, pāris privātajos uzņēmumos. Mēs neesam spējīgi radīt jaunas darbavietas, jo pagasts neattīstās. Zalves pagasts nav uzņēmējdarbībai pievilcīgs. Par bijušo sierotavu bija interese, gribēja tur ierīkot atpūtas centru, bet nekā. Pat kokzāģētavu te vairs nav. Vienīgi daudzesieši būvē veikalu. Viņiem nav konkurences, un skaidrs, ka veikalam būs pircēji.
Dzīvo, lai izdzīvotu
— Kā dzīvo Zalves ļaudis?
— Nevarētu teikt, ka dzīvojam slikti. Bērniem dodam brīvpusdienas, mazturīgajiem iedzīvotājiem — pabalstus, palīdzam arī citās jomās. Mums ir pietiekami līdzekļu, neesam arī kredītus ņēmuši, iztiekam saviem spēkiem. Mums ir tik naudiņas, lai nedzīvotu nabadzīgi. Bet tik daudz, lai dzīvotu labi, mums nav. Mēs varam nodrošināt elementārās vajadzības, bet ko jaunu būvēt nevaram. Piemēram, ir dažas nolaistas daudzdzīvokļu mājas, kurās mitekļus nevienam nevajag. Ko ar ēkām darīt? Variantu nav. Kāds vēlējās vienā mājā iebūvēt veikalu, bet interese noplaka. Arī par Zalves bērnudārza ēku interesējās, vēlējās tur ierīkot servisu, bet tad laikam saprata, ka perspektīvas nebūs. Tā ēkas tukšas pamazām sabrūk. Man nākas nožēlot, ka pagastam nav sava meža, tas nonāca privātīpašnieku rokās. Te ir kokiem bagāts apvidus, bet sava meža pašvaldībai nav. Ja būtu, dzīvotu krietni labāk.
— Diezgan pesimistiska aina.
— Nav tik traki. Domājam atjaunot Zalves baznīcu, Tehniskās universitātes studenti gatavi izstrādāt projektu. Tad varētu domāt par tālākiem darbiem, bet lielus projektus bail iesākt, jo nezinām, kas būs pavasarī. Jāpiedalās projektos, jāņem kredīti, bet neziņa par nākotni attur. Nezinām, vai mūs apvienos ar kaimiņpagastiem, nezinām, kas būs pēc vēlēšanām.
— Vai Zalves pašvaldība ir iesaistījusies kādā projektā?
— Pārāk maz laika pagājis, lai domātu par lieliem projektiem. Vienīgais pagaidām ir bezdarbnieku nodarbinātības projekts. Ja tas izdosies, vairākiem cilvēkiem būs darbs.
— Jūs teicāt, ka cilvēki neko nevēlas darīt. Kas, jūsuprāt, būtu dzinulis, kurš liktu sarosīties?
— Ja tikai cilvēkus nenomāktu depresija, pašu spēkiem varētu daudz izdarīt. Sāksim paši ar savu sētu, sakopsim to. Tad redzēsim arī, ka jākopj pārējā apkārtne. Un sakopta vide par daudzko liecina. Pēc pagalma spriež par cilvēkiem, kuri mājās dzīvo. Par dzinuli runājot — ja tas ielikts šūpulī, tad ir, piespiest darīt nevienu nevar.
“Iemet” svešā vidē
— Kur strādāt vieglāk: skolā vai pagasta padomē?
— Pedagoga darbs ir tāds: atnāc no skolas, bet joprojām dzīvo darbā. Labo burtnīcas, domā, ko rīt stundās mācīt, no rīta celies ar domu, ko bērniem stāstīsi. Priekšsēdētājas amatā daudz vairāk sadzīvisku lietu. Gadu pirms vēlēšanām negaidīti pārņemt šo darbu nav viegli, īpaši situācijā, kad līdzekļu pietiek tikai izdzīvošanai. Es darbu skolā nepametu, turpinu strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju.
— Kurš darbs jums tuvāks?
— Skolā piecpadsmit gados ar visu aprasts, viss iepazīts, bet te mani iemeta kā mazu kaķēnu ūdenī. Ķepurojies nu, kā māki! Labi, ka pašvaldībā ir zinoša, strādāt protoša komanda. Beidzot esmu šos cilvēkus iepazinusi un redzu, ka kopā daudz var izdarīt. Viens otru pārbaudījām, raudzījām, kādi esam. Nekomentēšu, kā mums tad gāja, galvenais, ka nu esam sastrādājušies.
— Vai esat priekšsēdētājas amatā iejutusies?
— No malas raugoties, darbs likās grūts, nu pati pārliecinājos, ka tā tiešām ir. Tu esi atbildīgs par visu pagastu, par katru tā iedzīvotāju. Jābūt ļoti vispusīgam cilvēkam, lai varētu visās jomās saredzēt problēmas, palīdzēt tās risināt. Strādājot šajā amatā, iegūst tikpat kā otru augstāko izglītību — dzīves iepazīšanu.
— Vai gribētu turpināt strādāt arī pēc vēlēšanām?
— Sākumā piekritu tikai līdz martam, bet tagad gribētu iesākto turpināt. Visu izlems vēlētāji.
“Gribētu būt burve”
— Ko šajā laikā esat ieguvusi?
— Iegūti jauni paziņas, paplašinājies redzesloks. Agrāk, televīzijā redzot, cik slikti dzīvo cilvēki, šausminājos un neticēju, ka tā var būt. Tagad redzu, ka var būt pat vēl sliktāk. Un tad pārņem bezspēcība, jo nevaru visiem cilvēkiem palīdzēt. Piemēram, kāds raud, ka mājai jumts caurs, vējš pa spraugām zēģelē, bet es jaunu māju nevaru iedot. Tad domāju: būtu es burve, visiem palīdzētu!
— Kāds būtu pirmais darbs, ko veiktu, ja tiešām būtu burve?
— Būtu man šī burvju nūjiņa, es vispirms izveidotu sociālo māju, kur mitināties cilvēkiem, kuriem nespēju palīdzēt. Patiesībā nav jau nemaz tik nereāla šī iecere. Jādomā, kādu fondu naudu mēģināt piesaistīt. Galvenais, nedomāt, ka nekas neiznāks, neizdosies. Ja darīs, tad iznāks un būs.
— Vai priekšsēdētājas amata dēļ kaut kas ir arī zaudēts?
— Mans vaļasprieks ir dejošana, bet nu laika trūkuma dēļ tam nav vaļas. Skolā strādājot, es dejoju katru dienu, bet tagad tikai divas dienas nedēļā. Taču ir arī labums — atsakoties no dejām, vairāk laika varu veltīt ģimenei.
