Skrīverietis Ansis Martinsons ir mācīts celtnieks, taču nu viņa dzīve saistīta ar informācijas tehnoloģijām. Tās arvien vairāk pārņem mūsu ikdienu, mainot ne tikai ierasto dzīvi, bet arī paradumus.
Skrīverietis Ansis Martinsons ir mācīts celtnieks, taču nu viņa dzīve saistīta ar informācijas tehnoloģijām. Tās arvien vairāk pārņem mūsu ikdienu, mainot ne tikai ierasto dzīvi, bet arī paradumus.
Veido informācijas tīklu
— Ar ko nodarbojaties šobrīd?
— Mans galvenais uzdevums ir īstenot dzīvē Aizkraukles rajona padomes projektu — vienotās pašvaldību informācijas sistēmas izveidošanu. Tā nav tikai interneta piekļuves punktu izveidošana. 2002. gadā, sākot projektu, iespēja izmantot internetu bija paredzēta kā blakuspakalpojums. Tīkls galvenokārt bija paredzēts, lai pašvaldības varētu darboties vienotā sistēmā un tiešsaistē izmantot informāciju, kura glabājās dažādu institūciju datubāzēs. Bija plānots, ka pašvaldības tiešsaistē ar datubāzēm varēs darboties visā Latvijā, jo arī citos rajonos izstrādā līdzīgus tīklus.
— Kā attīstījās šis projekts?
— Valstī šis process nenotiek tik strauji, kā bija plānots. Brīžiem projektam piešķir naudu, tad atkal finansējums apsīkst. Reizēm pieņem kļūdainus lēmums, un tas kavē attīstību. Pašvaldību vienotā informācijas tīkla projektam bija jāmainās līdzi laikam. Tehnoloģijas attīstās, un vairs nav nepieciešams būvēt specifiskus tīklus. Visas pašvaldības interesējošās darbības var veikt arī interneta tīklā.
Sarežģīti saskaņot
— Varbūt lēmums veidot šādu tīklu Aizkraukles rajonā bija kļūda?
— Nē. Galvenais apsvērums ir datu drošība. Šos drošības pasākumus daudz vieglāk veikt centralizēti, nevis atsevišķi katras pašvaldības datortīklam. Vēl viens ieguvums ir interneta nodrošināšana vairākās attālākās pašvaldībās, kurās tolaik lāga pat tālruņa līnijas nedarbojās. Tādās pašvaldībās kā Sunākstē un Staburagā efekts bija uzreiz.
— Vai pašvaldības var viegli piekļūt valsts datubāzēm?
— Šīs tehnoloģijas nevar ieviest tik strauji, kā gribētos. Kaut vai tāpēc, ka sākumā vienoto programmu valsts un pašvaldību vajadzībām izstrādāja pēc valsts pasūtījuma. Ideja bija laba. Valsts samaksās, visām pašvaldībām izveidos programmu, un tā derēs visiem. Patiesībā ļoti daudz laika aizņēma saskaņošana starp dažādām institūcijām. Turklāt nevis pašvaldību, bet gan valsts institūcijām. Katra centās sargāt savu informāciju un noteikt savus drošības un izmantošanas kritērijus. Ļoti gara saskaņošana bija ar dzimtsarakstu dienestu. Ilgi nevarēja vienoties par izdrukātās informācijas juridisko statusu un atbildību par šīs informācijas izmantošanu. Latvijā likumi mainās vismaz reizi pāris mēnešos. Līdz ar to mainās prasības, kādam jābūt dokumentu noformējumam. Nepaspēj programmētāji uzrakstīt vienu programmas versiju, kā likumu izmaiņu dēļ jau jālabo. Šis garais process mazināja pašvaldību ticību, ka vienotās informācijas sistēmas projekts pilnībā izdosies. Līdztekus līdzīgā projektā sāka darboties vairākas privātfirmas, kuru darbība izrādījās elastīgāka, līdz ar to veiksmīgāka. Tieši šo uzņēmumu radītā programma pašlaik ir populārākā.
Pārmaiņām nav gatavi
— Kāda situācija ir Aizkraukles rajonā?
— Tīkls tehniski ir daudzmaz sakārtots, taču nu ir cita problēma. Izrādās, nepietiek ar to vien, ka spējam izveidot šādu tīklu. Vajadzīgi arī cilvēki, kuri māk iedrošināt pašvaldību darbiniekus izmantot jaunās iespējas. Patlaban, ja neņem vērā Aizkraukles novadu, tiešsaistes iespēju izmantošanā aktīvākā ir Neretas pašvaldība. Tur ir ļoti zinošs cilvēks, kurš ne tikai palīdz apkalpot datortehniku, bet arī iemāca strādāt tiešsaistē ar valsts reģistriem.
— Vai datorizētu sistēmu ieviešana maina pašvaldību darbu?
— Maina ievērojami, turklāt pašvaldību darbiniekiem jābūt gataviem pārmaiņām. Tas attiecināms arī uz jebkuru citu organizāciju.
Kā sagriezusies spirāle
— Kā mūsu dzīvi maina informācijas tehnoloģijas?
— Reiz kādos kursos dzirdēju atziņu, ka parasti produktu attīstību raksturo līkne, kura sākumā aug, tad sasniedz maksimumu, bet pēc kāda laika dilst. Informācijas tehnoloģiju attīstību var raksturot kā viesulī sagriezušos bezgalīgu spirāli. Nākas vien kā sunim pa loku traukties, mēģinot noķert savu asti, kas gan nekad neizdodas. Tikko kaut uz brīdi atslābsti, panākt nokavēto ir ļoti grūti. Šajā procesā diemžēl ierauti ne tikai programmētāji un aparatūras ražotāji, bet arī lietotāji. Rodas sajūta, ka informācijas tehnoloģiju tirgus būvēts lietotāju “slaukšanai”. Es pat nedomāju par kādām īpašām tehnoloģijām. Piemēram, visiem ierastie “Microsoft” produkti. Regulāri tirgū nonāk šīs kompānijas programmatūru jaunākās versijas. Lai datoru izmantotu tikai tekstu rakstīšanai, pietiktu ar programmu “Microsoft Word 6”, kura radīta jau 1995. gadā. Tā bija pietiekami laba. Bet katrai jaunai versijai ir kāds uzlabojums. Līdz ar to gadījumā, ja dokuments jāsaņem no iestādes, kurai ir vairāk naudas, tātad jaunāka programma, var rasties situācija, ka lietotāja vecā programma saņemto dokumentu nespēs apstrādāt. Nākas vien pirkt jaunākas programmas.
— Parasti jaunākām programmām vajag arī jaudīgāku datoru.
— Tiesa, bieži vien jāpērk jauni datori vai būtiski jāuzlabo jau esošie. Uzskatu, ka pareizi dara iestādes, kuras nomā gan datortehniku, gan programmas. Arī šajā gadījumā vajadzīgs pietiekami liels finansējums. Piemēram, pērn par samērā zemu cenu izdevās iepirkt gadu vecus IBM kompānijā izgatavotus datorus. Tie bija arī pietiekami jaudīgi pat jaunāko programmu lietošanai. Izrādās, Valsts ieņēmumu dienests šos datorus bija nomājis. Gadu lietojis, pēc tam nospriedis, ka vajadzīgi vēl jaudīgāki. Trešo daļu amortizācijas vērtības tie jau bija zaudējuši, tāpēc cena bija pieņemama. Iespējams, šajā jomā valsts iestādēs valda visatļautība, jo izvēlas pašas jaudīgākās un dārgākās no iespējamajām datoru komplektācijām. No vienas puses, tā ir iestādes darīšana, kādu tehniku lietot, no otras — viņi taču tērē mūsu, nodokļu maksātāju, naudu. Apstrīdami, vai šie tēriņi ir lietderīgi. Pēdējo desmit gadu laikā cilvēki lielākoties nodarbojas ar to, ka pilnveido skaitļojamās mašīnas.
Datortīkla administratora ētika
— Vai pakāpeniski kļūstam par šo mašīnu vergiem?
— Tā varētu teikt, lai gan sākotnēji uzskatīja, ka ierīces domātas cilvēka dzīves atvieglošanai. Tāpēc jau ir jomas, kurās arvien pretojas datorizētu sistēmu ieviešanai. Ilgu laiku Latvijā notiek riņķadancis ap elektroniskā paraksta ieviešanu. Bet varbūt pat labi, ka šajā jomā nav progresa. Tas nozīmētu, ka par cilvēku vienuviet koncentrētu visu informāciju. Tas man šķiet nepieņemami. Tas nozīmētu arī ļoti vieglu kontroli, rodas pat asociācijas ar savlaik lasītām un filmās atainotām utopiskām idejām, kā šādu kontroli var noziedzīgi izmantot.
— Vai datortīkla administrators var izsekot lietotāju darbībām internetā?
— Jā, tikai nepieciešama atbilstoša programma. Pēc katras darbības ierakstos paliek atzīmes. Var atklāt, ka, piemēram, pilsonis N. regulāri skatās pornolapas. Taču tā ir tikai viena problēmas daļa. Ja tīkla administrators vēlas, ir iespēja novērot visu datu plūsmu, atlasīt vajadzīgos un, piemēram, uzzināt, kādas elektroniskās vēstules lasa un saņem kāda datora lietotājs. Protams, ir arī dažādas elektronisko sūtījumu šifrēšanas programmas. Ja mēģinātu ieviest visus jauninājumus šajā jomā, vairs neatliktu laika nodarboties ar tiešajiem darba pienākumiem.
Viss atkarīgs arī no tā, kā uzbūvēts konkrētais datortīkls. Tīkla administratoram būtu jāsaņem signāli tikai par tiem gadījumiem, kad lietotājs rada draudus sistēmas drošībai. Taču ne vienmēr tas tā ir, tāpēc sākušās diskusijas par jēdzienu “datortīklu administratoru ētika”.
Zīmētas emocijas
— Kā jaunās tehnoloģijas mainījušas jūsu dzīvi?
— Es gan nekad neesmu bijis čakls vēstuļu rakstītājs. Pēdējā un lielākā vēstuļu rakstīšana bija sarakste ar sievu, kad dienēju armijā. Tas gan bija pirms 25 gadiem. Taču skaidrs, ka līdz ar elektronisko pastu pakāpeniski izzūd epistolārais žanrs. Cilvēki raksta arvien īsāk un kodolīgāk ar daudziem saīsinājumiem. Vārdos ietērptas emocijas aizstāj zīmēti simboli — smaidošas vai raudošas sejiņas, kuras atkarībā no programmas var būt arī animētas. Dzīves ritms kļuvis vēl straujāks.
Reizēm skumji, ka jaunās iespējas mainījušas kaut vai attieksmi pret iespēju aizbraukt uz Rīgu. Savlaik tas bija ievērības cienīgs notikums, kuram pat laikus gatavojās, bet nu tā ir ikdienišķa lieta, kuru arvien biežāk aizstājam ar elektronisku dokumentu nosūtīšanu vai sazināšanos pa moderniem sakaru līdzekļiem. Viss notiek kā neprātīgā skrējienā. Labāk taču uz mirkli piestāt un parunāties ar otru cilvēku. Protams, bijušas situācijas, kad priecājos par iespēju operatīvi sazināties. Esot Amerikā, iegāju kādā lielveikalā, kur bez maksas varēja lietot internetu. Izmantoju šo iespēju, lai pārmītu dažus vārdus ar tuviniekiem Latvijā. Turklāt tas neprasīja ilgu laiku.
Klausās dabas skaņās
— Kā jūs atpūšaties no straujā ikdienas ritma?
— Medības un makšķerēšana mani neinteresē. Iespējams, tajā vainojams vectēvs, kurš mani bērnībā aicināja līdzi zvejot, un šī nodarbe man šķita neinteresanta. Man patīk palasīt grāmatas, klausīties labu mūziku. Arī ieklausīties, kā aiz mājas stūra čalo ūdens upītē. Mēģinu sakārtot kādu stūrīti dārza pie mājas. Kopā ar sievu nedēļas nogalēs esam pasākuši doties nelielos izbraucienos. Esmu iemācījies atlikt vai pat nedarīt lietas, kuras būtībā nav aktuālas. Ir ļoti laba atziņa: “70 procentu problēmu atrisinās pašas no sevis, bet 30 procentu tāpat nav iespējams atrisināt.”
— Jūs savlaik esot rakstījis dzeju.
— Dzejoļus nerakstu jau krietni sen, pat pirms sāku interesēties par informācijas tehnoloģijām. Tāpēc nevar apgalvot, ka šīs lietas ir saistītas. Kritiski izvērtēju sevi un savus darbus un nospriedu, ka nav vērts.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ansis Martinsons.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 22. aprīlis, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Rīgas politehniskais institūts, celtniecības organizācijas un ekonomikas specialitāte.
NODARBOŠANĀS: datortīklu administrators.
ĢIMENE: precējies, sieva Daiga, skolotāja Skrīveru vidusskolā, divi dēli Reinis un Armīns.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
