Studentei Lienei no Kokneses ir 21 gads, viņa ir profesionāla aukle. Apliecinājums tam ir sertifikāts, kuru jauniete ieguvusi speciālos kursos. “Auklītes veiksme ir saprotoša ģimene,” pārliecināta Liene, jo šajā ziņā viņai nācies arī vilties.
Studentei Lienei no Kokneses ir 21 gads, viņa ir profesionāla aukle. Apliecinājums tam ir sertifikāts, kuru jauniete ieguvusi speciālos kursos. “Auklītes veiksme ir saprotoša ģimene,” pārliecināta Liene, jo šajā ziņā viņai nācies arī vilties.
Māmiņas vietā
Lienes pirmā aukles pieredze gūta, kad meitenei bija apmēram 12 gadu un auklēti radu bērni. Nedaudz vēlāk sestdienās un svētdienās pieskatīti arī paziņu dvīņi. “Tas bija interesants darbs,” ar smaidu atceras Liene. “Katrs rāpoja uz savu pusi, kamēr vienu apčubini, otrs jau prom. Kad bērni sāka staigāt, bija vēl grūtāk.”
Vidusskolas gados meitene vasarā kļuvusi par māmiņu draudzenes mazulim. Viņa Lienes gādībā atstāja divus mēnešus vecu meitiņu, kad pati devās strādāt uz Īriju. “Piepalīdzēja vecāki, un galā es tiku. Mazo baroju no pudelītes, viņa bija ļoti mierīga. Vecāki, kuriem auklēju mazuļus, parasti brīnās, ka bērni manā uzraudzībā tik labi guļ. Laikam tāpēc, ka arī pati esmu īsta miegamice,” smej Liene.
Vēlāk Liene auklēja mazuli svešā ģimenē. “Tas vairs nebija tik vienkārši — svešas mājas un cilvēki,” atceras viņa. “Vajadzēja pierast pie daudz kā. Īpašu norādījumu vai prasību nebija, man vajadzēja pieskatīt mazo un gatavot viņam ēdienu.”
Jāmāca svešvaloda
Sākot studēt neklātienē Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātē, Lienei auklītes darbs bija vienīgais risinājums, lai piepelnīšanos apvienotu ar mācībām. “Vecāki palīdz, taču pašas pelnīta nauda ir kaut kas cits,” uzskata Liene. “Kādu laiku strādāju veikalā par pārdevēju, bet sapratu, ka tas nav domāts man, jo esi atkarīga no kolektīva. Aukles darbā esmu viena, un arī atbildību par bērnu uzņemos tikai es. Turklāt dienas gaitā var arī atpūsties — kad mazais aizmieg, arī auklīte var pagulēt.”
Šim darbam Liene mērķtiecīgi gatavojās, apmeklēja speciālus auklīšu kursus Rīgā. Tajos mācījās psiholoģiju, pirmās palīdzības sniegšanu un citas lietas, arī to, kā labāk trīs līdz četrus gadus vecam bērnam mācīt svešvalodu. “Rīgā šāds sertifikāts ir svarīgs, bez tā darbu grūti dabūt,” stāsta jauniete.
“Siltumnīcā” nepierod
“Pirmo ģimeni atradu ar interneta palīdzību, taču es tajā izturēju neilgi. Nevarēju pierast ne pie prasībām, ne pie vecāku uzskatiem. Šajā ģimenē bērnus audzināja kā siltumnīcā, piemēram, visam vajadzēja būt dezinficētam, bērna lietas bija jāglabā atsevišķi. Nedod Dievs, ja mazulim rotaļlieta nokritīs zemē — tā tūdaļ jādezinficē, tikai tad to var atkal dot bērnam. Šādos apstākļos audzis, mazais bieži slimoja. Turklāt man maksāja tikai piecdesmit santīmu stundā, bet par šo naudu bija jāveic arī visi mājas darbi — jāmazgā, jāgatavo, jāuzkopj māja. Mazpilsētā un laukos tantiņas bērnus ir ar mieru pieskatīt par diviem latiem dienā, taču Rīgā tas ir maz.”
Šogad Liene auklēja mazuli vēl kādā rīdzinieku ģimenē, kura bija pilnīgi pretēja iepriekšējai. To auklītei palīdzēja atrast firma, kura sniedz šādus pakalpojumus.
“Mani darba devēji bija jauni un ļoti atsaucīgi cilvēki, kuri man uzticējās, un tas ir ļoti svarīgi,” saka Liene. “Šī ģimene gribēja gados jaunu auklīti, kurai nebūtu aizspriedumu par bērnu audzināšanu. Vienojāmies par samaksu, kura man bija izdevīga. Saņēmu 80 santīmu stundā tikai par bērna pieskatīšanu, arī brīvdienas sarunāju, kad vien man tās bija nepieciešamas.”
Pāris nedēļu braucu vienkārši ciemos, lai bērns pie manis pierod. Lai gan mazā sākumā ļoti uzmanīja, lai māmiņa būtu tuvumā, tomēr viņa mani ātri pieņēma.”
Tagad Liene gaida savu pirmdzimto un šovasar gatavojas pabeigt arī augstskolu. Ko viņai devusi līdzšinējā darba pieredze? “Esmu izauklējusi septiņus bērnus, taču neesmu pārliecināta, ka man tas palīdzēs, audzinot savu mazuli. Pašai būs par visu jārūpējas, nevarēs dienas beigās atpūsties, kā tas ir auklītes darbā.
