“Auklējamos uztveru kā savus mazbērnus, un viņi man dod dzīvesprieku,” saka aizkraukliete Klāra Kārkliņa. Viņa izauklējusi desmit mazo aizkraukliešu.
“Auklējamos uztveru kā savus mazbērnus, un viņi man dod dzīvesprieku,” saka aizkraukliete Klāra Kārkliņa. Viņa izauklējusi desmit mazo aizkraukliešu.
Auklītes darbam sieviete pievērsusies, kad veselības problēmu dēļ nācies aiziet no iepriekšējās darbavietas pastā. “Tā bija meitas ierosme, un 2000. gadā es sāku strādāt par auklīti,” stāsta viņa. “Darbu atrodu galvenokārt ar paziņu palīdzību. Sākumā draudzene pateica, kurā ģimenē vajadzīga aukle, bet tagad jau vecāki paši mani sameklē.”
Četru gadu laikā auklēti pirmsskolas vecuma bērni ne vien paziņu, bet arī svešu cilvēku ģimenēs. “Problēmu nebija ne saskarsmē ar vecākiem, ne bērniem,” saka Klāras kundze. “Laikam jau bērns jūt, ka mīli viņu, un man mazuļi ļoti patīk. Auklei jābūt arī bērna draugam, ar kuru var dalīties pārdzīvojumos un priekos. Kopā ar bērniem lasām, zīmējam, braucam ar mašīnām — darām visu, kas vien bērnam sagādā prieku un ko viņi savā vecumā prot.”
Arī pašai Klāras kundzei ir divas meitas un divi mazbērni, tā ka pieredze bērnu audzināšanā liela. Klāras kundze astoņdesmitajos gados beigusi arī auklīšu kursus, taču šobrīd iegūtajam sertifikātam vairs nav vērtības. Patlaban auklītei uzticēti divi vienas ģimenes bērni, kuri viņai no rīta jāpavada uz skolu un bērnudārzu, vakarā jāatved mājās un jāpieskata, kamēr no darba pārnāk vecāki.
Klāras kundze uzskata, ka Aizkrauklē vajag izveidot firmu, kura palīdzētu strādājošiem vecākiem, arī dienas centrs bērniem būtu vajadzīgs. “Tur vecāki varētu atstāt mazuli neilgu laiku, piemēram, kad brīvdienās dodas atpūsties, iepērkas vai apmeklē frizētavu,” saka sieviete. “Ne katram ir vecmāmiņa, kura var palīdzēt. Firma varētu arī organizēt auklīšu darbu. Bieži vien māte un tēvs uz darbu dodas agri no rīta vai strādā vēlu vakarā, un auklīte vajadzīga, lai pavadītu un sagaidītu bērnus no skolas.
