Pirms trīspadsmit gadiem, 1991. gada 5. decembrī, parakstīta pavēle par Latvijas Valsts policijas izveidi, pārņemot tiesībsargāšanas funkcijas no milicijas.
Pirms trīspadsmit gadiem, 1991. gada 5. decembrī, parakstīta pavēle par Latvijas Valsts policijas izveidi, pārņemot tiesībsargāšanas funkcijas no milicijas. Tieši tajā laikā policijā sāka strādāt toreizējā valliete, nu aizkraukliete Aija Juruša. Sākumā par mašīnrakstītāju—tulku, vēlāk par izmeklētāju.
No kolhoza uz policiju
— Kad sākāt strādāt policijā?
— Sāku 1991. gada 3. decembrī par mašīnrakstītāju—tulku Jēkabpils starprajonu pirmstiesas izmeklēšanas nodaļā. Pēc kāda laika kļuvu par jaunāko izmeklētāju, mana skolotāja šajā darbā bija Ārija Kozlovska, tagadējā Zemgales apgabaltiesas tiesnese. Tieši viņai visvairāk esmu pateicīga par ievadīšanu darbā. Vēlāk Aizkraukles rajona policijas pārvaldē strādāju par izziņas inspektori. Aizkraukles rajona policijas pārvaldē strādāju vēl līdz šim, nu jau par kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas sevišķi svarīgu lietu inspektori jeb, tautas valodā runājot, par izmeklētāju. Sākumā mācījos strādājot, tad 1994. gadā iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, ieguvu pirmstiesas izmeklēšanas darbinieces specialitāti.
— Kas jūs mudināja izvēlēties policistes darbu?
— Pirms tam strādāju ar policiju pilnīgi nesaistītu darbu kolhozā “Valle”. Man jau kopš skolas gadiem ļoti patika milicijas darbs. Es šo jomu pat idealizēju, jo milicis aizstāv un palīdz cilvēkiem. Sapņoju kļūt par milicijas darbinieci, juristi, patika arī tiesu medicīna. Tiklīdz radās iespēja, gāju strādāt policijā. Gribēju beidzot īstenot savu sapni. Esmu ideāliste, kura kā dons Kihots gatava cīnīties ar vējdzirnavām.
— Vai šī cīņa ir sekmīga?
— Cenšos, cik vien varu. Laikam jau apbalvojumus nedotu, ja slikti strādātu. Pat kolēģus izrīkoju, ja redzu, ka darbs paviršs, nepilnīgs. Strādājot ar dažādiem cilvēkiem, esmu iemācījusies, ka policijas darbiniekam jābūt psihologam, jāzina, kā ar kuru cilvēku runāt.
Emocijas atstāj aiz durvīm
— Ar kādām lietām jums jāstrādā?
— Ar dažādām — zādzības, slepkavības, izvarošanas, cietsirdīga izturēšanās pret bērniem un citas. Lietas smagas, bet kādam šis darbs jāveic.
— Vai emocionāli tas ir grūti?
— Agrāk bija grūtāk, bet iemācījos, ka emocijas nedrīkst gūt virsroku. Tās jāatstāj ārpusē un darbā redzamās negācijas jāuztver kā pašsaprotama lieta. Piemēram, veicot apskati, līķis man ir nevis kā miris cilvēks, bet objekts, kurš jāapskata. Ja gadās kļūt pārāk emocionālai, ātri saņemos un jau pēc mirkļa strādāju tālāk.
— Bail nav?
— Nē. Nav arī gadījies, ka man kāds īpaši draudētu. Bijuši gan interesanti telefonzvani, bet nekā nopietna.
— Kas jūsu darbā sniedz gandarījumu?
— Sajūta, ka vari kādam palīdzēt. Patīkami, kad lieta atrisināta, darbs nav bijis velts un taisnība uzvar.
Ne naudas un varas dēļ
— Vai darbā ir nācies vilties?
— Ir, kad lietu neizdodas atrisināt. Bet es neapstājos, turpinu darboties. Vilšanās ir kadru nepiemērotības dēļ. Pārāk daudz ir cilvēku, kuri policijā strādā tikai naudas vai varas dēļ. Ir, protams, arī tādi, kuri strādā idejas dēļ. Arī es esmu no tiem.
— Sabiedrībā par policiju vairāk dzird slikto, nevis labo. Vai tas jūs aizvaino?
— Brīžiem sajūtu aizvainojumu, bet apzinos, ka ne jau visi ir labi policisti un ne visi ir slikti. Žēl, ka dažu sliktu darbinieku dēļ tā domā par visu policiju kopumā.
— Vai kādreiz gribas visam atmest ar roku un meklēt mierīgāku darbu?
— Reizēm tā bijis, taču apzinos, ka nespētu strādāt vienmuļu darbu no astoņiem līdz pieciem. Tēlaini sakot, mana dzīve ir darbs, un, kamēr dzīvošu, strādāšu! Jā, grūti, taču jādara. Policiste — tas man nav darbs, bet aicinājums. Esmu policiste visu diennakti, pat naktī domāju par darbu.
Sabiedrībai vajadzīgi
— Vai pret sievieti policijā izturas citādi nekā pret vīrieti?
— Tādēļ, ka esmu sieviete, īpašu attieksmi nejūtu ne no kolēģiem, ne noziegumos iesaistītajiem. Visi taču darām vienu darbu, vajadzīgu sabiedrībai.
— Vai jums darbā ir kāds mērķis?
— Nevaru īsti pateikt, ko gribētu sasniegt. Priekšniekos būt nealkstu, ir tuvs darbs, kuru daru. Man vajag būt kustībā, nevis sēdēt kabinetā papīru kalnos. Vēl gribētu un varētu strādāt iekšējās drošības dienestā. Man ļoti nepatīk strādāt negriboši, liekulīgi policisti, domāju, ka es viņiem būtu lielākais bieds.
— Ko par jūsu darbu domā ģimene, radi?
— Es neprasu, ko domā citi. Dzīvoju divatā ar dēlu, viņš studē universitātē datorzinības un saprot, ka man jādara tas, ko daru. Pārējo viedoklis mani neuztrauc.
Tulko tiesu medicīnas grāmatu
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Saistīts ar darbu — likumdošana, detektīvfilmas, detektīvliteratūra. Patīk Karlosa Kastaņedas filozofiskie sacerējumi. Cenšos nepiesārņot galvu ar globālām problēmām, kuras tik un tā atrisināt nespēju. Nav vērts bojāt nervus, ja neko nevaru līdzēt. Vēl man patīk augi, dzīvnieki. Mums ir suns — rotveilers. Šobrīd viens no vaļaspriekiem ir tulkošana. No krievu valodas latviski tulkoju tiesu medicīnas grāmatu. Man interesē tiesu medicīna, patīk tulkot, turklāt tas noder darbā.
— Kādām sajūtām gaidiet policijas profesionālos svētkus?
— Tie man ir īpaši. Tas ir laiks, kad, piepildot sapni, sāku strādāt policijā.
— Ko šajā dienā novēlētu kolēģiem?
— Izturību, veselību un sparu cīņā ar noziedzību. Strādāt sabiedrības labā, nelikt tai vilties. Un uzlabot savu tēlu, iznīcinot savās rindās nezāles, kas grauj policiju no iekšienes. Arī nečīkstēt par mazām algām — kādreiz viss būs labāk!
