Viss notika kā pasakā — vienā naktī klusi un nemanot rudens aizgāja pa krāsainām lapām piebirušiem celiņiem, un ar baltu sniegu atnāca ziema. Kas aizvadītajā nedēļā notika baltajā Latvijā?
Viss notika kā pasakā — vienā naktī klusi un nemanot rudens aizgāja pa krāsainām lapām piebirušiem celiņiem, un ar baltu sniegu atnāca ziema. Kas aizvadītajā nedēļā notika baltajā Latvijā?
Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisāra amatam nominētais Andris Piebalgs godam izturēja eksāmenu Eiropas Parlamenta (EP) deputātu auditorijā. Viņa atbildes bija kompetentas, un Piebalga kungs deputātus pārsteidza ar savām zināšanām enerģētikas jomā. Andris Piebalgs kopš Atmodas laika no skolas direktora izaudzis par cilvēku ar plašu pasaules skatījumu.
Latvijā akreditēts jauns Krievijas vēstnieks — Viktors Kaļužnijs. Viņš pieņemšanā pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas paziņoja, ka “attiecību uzlabošana Latvijai un Krievijai būtu jāsāk no tīras lapas — aizmirstot vēstures asaras un skatoties pārticīgajā nākotnē”.
Vēstnieks atklāja, ka viņu interesē Krievijas un uzņēmuma “Ventspils nafta” attiecību normalizēšana. Kaļužnija kungs esot pētījis Latvijas un Krievijas attiecības un atbalstot Latvijas ārlietu ministra Arta Pabrika nostāju, ka dialogs starp abām valstīm jāveido, pamatojot ar savstarpējo līdztiesību un arī izdevīgumu, aizmirstot pagātnes apvainojumus.
Neatceros gan, kā un kad Latvija būtu apvainojusi Krieviju? Varbūt tagad, kad pēc pusgadsimta okupācijas, kļūstot par Eiropas Savienības un NATO valsti, atbrīvojās no Krievijas aizbildniecības? Mazā Latvija milzīgajai kaimiņzemei iedrošinājusies aizsteigties priekšā, jo Krievija, lai arī ir viena no pasaules lielvalstīm, pagaidām tur, kur nu ir Latvija, var nebūt vēl ilgi.
Savus labos darbus Krievijas vēstnieks varētu sākt ar to, no kā viņa priekšgājēji baidījās kā sātans no krusta — ātrāk parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Varētu sākt arī ar Latvijas okupācijas fakta atzīšanu un kaut ar Okupācijas muzeja apmeklēšanu, kuram daudzi Latvijas “draugi” iet apkārt kā kaķis karstai putrasbļodai.
Ministru kabinets vienprātīgi nolēma nepiešķirt pilsonību krievu skolu aizstāvības štāba galvenajam ideologam, apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” izvirzītajam Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidātam Jurijam Petropavlovskim.
Par viņa pretvalstiskajām akcijām un jauniešu kūdīšanu pret Latvijas valsti dzirdam un lasām jau sen. Taču pret Latvijas pilsonības piešķiršanu šim indivīdam, lai cik dīvaini tas arī būtu, nav iebildumu ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, ne Drošības policijai, ne Totalitārisma seku dokumentācijas centram. Tāpēc šis biedrs bija iekļauts Naturalizācijas pārvaldes veidotajā cilvēku sarakstā, kuri vēlas būt lojāli pret Latvijas valsti. Paldies Dievam, likums paredz nepieļaut valstij naidīgu cilvēku naturalizāciju.
Būtu labi, ja Petropavlovskis censtos iegūt tādas valsts pilsonību, kurā nemusinātu cilvēkus un neaicinātu piedalīties pretvalstiskās darbībās. Tomēr akmens no kalna jau sācis ripot — pēc pilsonības piešķiršanas noraidījuma viņš paziņoja, ka vērsīsies Eiropas cilvēktiesību tiesā, jo, viņaprāt, liegt viņam Latvijas pilsonību nevienam šajā valstī nav tiesību.
Puteņotajā 18. novembrī daudzos logos dega svecītes, jo ne visi valsts nozīmīgākajos svētkos var būt Latvijas sirdī — pie Brīvības pieminekļa. Tomēr domās bijām tur, un ģimenēs atcerējās vectēvus un vecvectēvus, kuri 1918. gadā Latvijai izcīnīja brīvību.
Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga svētku uzrunā gandarīta atzina, ka šogad pirmo reizi Latvijas valsts dzimšanas dienu svinam drošībā — esam NATO un Eiropas Savienībā. Viņasprāt, mums var kaitēt tikai pašu vājums un nespēks.
Līdzīgi domā Latvijas luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, svētku dievkalpojumā sakot, ka Latvija vēl nav gatava, lai to celtu, vajadzīga ideālistu spēja uzupurēties.
— Tas ir izaicinājums tiem, kam vara, ietekme un iespējas, varas elitei, ekonomikas vaļiem, jaunajai zelta paaudzei, kam tikusi brīvības labā daļa, — sprediķī teica arhibīskaps. Taču ideālistu laiks sen beidzies, viņi Latvijas “pīrāga” dalīšanā nepiedalās, jo ir pārāk godprātīgi.
Pirmo reizi pagājušajā nedēļā Latvijā bija Starptautiskā iecietības diena. Lai sabiedrības uzmanību pievērstu iecietības jautājumiem, daudzviet notika dažādi kultūras pasākumi. Tajos cilvēkus mudināja būt iecietīgiem pret atšķirīgo un neikdienišķo mūsu uzskatos un uzvedībā.
Iecietības mums, iespējams, tiešām pietrūkst. Īpaši jau nodokļu maksātājiem. Par to varējām pārliecināties, uzzinot, ka sabiedrība kritiski novērtēja ziņu par prēmiju dalīšanu svētkos dažās ministrijās. Prēmiju noteica algas apmērā, bet Ārlietu ministrijas censoņiem — pat divu amatalgas likmju apmērā.
Bez svētku prēmijām šogad kā par brīnumu palika Saeimas darbinieki, lai gan citus gadus tās saņēma. Ar savu pieticību izcēlās Valsts prezidentes kancelejas darbinieki, kuri šādas prēmijas neesot saņēmuši nekad un arī turpmāk nesaņemšot.
Vakar Valsts prezidente sāka uzklausīt Saeimas frakciju pārstāvjus, lai triju dienu laikā izvēlētos Ministru prezidenta amata kandidātu. Jau gandrīz mēnesi esam bez valdības, un tas ir klusums pirms vētras. Visas cerības uz prezidenti. Cerams, viņa mūs nepievils arī šoreiz un izvēlēsies piemērotu kandidatūru.
