Roberts Ludboržs. Tev, Latvija.
Roberts Ludboržs
Tev, Latvija
Tos pirmos brīves gadus, ko kā teiksmu stāsta
Tie ozoli un liepas zibensskartie, dzīvie vēl —
No acīm siltums staro tāds, kad bērnu glāsta,
Un lūgums kluss vairs neliekties, bet stiprai zelt
Tev, Latvija.
Daudz slīkšņu nācies izbrist izmisuma purvos
Un sveša jūga smagmi bezcerībā vilkt,
Jo dzelzu aizkari bij” priekšā taviem logiem, durvīm
Un jāskata: iet tauta mazumā un garā sirgst,
Tev, Latvija.
Tik viena izvēle no divām — lūzt vai liekties!
Tās varas mērķis baiss, lai visi kļūtu bars,
Kas tā kā mankurts truls vairs nezina, kurp tiekties.
Pār vārtiem neliecas vairs zīlēm pārpilns zars
Tev, Latvija.
Reiz katrai melnai naktij pienāk beigas,
Un melu augstie žogi krakšķēdami grūst.
Kā važu rāvējs šurp, no pieminekļa steidzies,
Ceļ tauta karogu, ar dziesmu brīvi gūst
Tev, Latvija!
Vēl vakardienas rēgi šaubu sēklu kaisa,
No pažobelēm vēro, naida dzirkstis spļauj,
Bet jauni droši prāti gaismas domu raisa,
Kā brīvē sakuplot un mūžos dižai augt
Tev, Latvija!
Gina Viegliņa
***
Mazs bērniņš piedzimis,
Lūk, prieks,
Nekas vairs nesāp,
Viss ir nieks.
Kad pirmais smaids
Tam lūpās zied,
Man gribas prieka
As”ras liet.
Viņš maziņš, kusls
Acuraugs,
Sīks saules stariņš
Liels reiz augs.
Kā puķuzirnīt”s
Augšup kāps,
Pēc saules un pēc gaismas
Slāps.
Mazs bērniņš piedzimis,
Kāds prieks!
Kas kādreiz bijis,
Viss ir nieks.
Māris Ezers
***
Jo tuvāk mēs esam, jo svešāki kļūstam.
Kāpēc? Uz to mēs nevaram atbildēt,
Bet ir muļķīgi gaidīt ražu,
Ja lauks ir palicis neapsēts.
Mēs stāvam katrs savā upes krastā
Un gribam, lai otrs pāri tiek.
Bet kāpēc neiet pār tiltu, kas līdzās?
Arī šis jautājums paliek neatbildēts.
Var paiet garām ar diviem soļiem,
Bet ar vienu nepietiek, lai pienāktu klāt.
Tik daudz vēl varētu pateikt,
Bet tas viss paliks neizrunāts…
Ārija Āre
***
Lielām lietus lāsēm skumjas lejup līst,
Nevaru nekādi viņas apturēt.
Domas man kā lietus vāli klīst,
Nevaru nekādi viņus izkliedēt.
Nāc, saulīt, lūdzu, spīdi,
Aiznes projām šīs rudens skumjas.
Nāc, saulīt, tu taču drīksti,
Nāc, kaut manās domās spīdi.
Sarmīte Rode
***
Vēl nekas nav nokavēts!
Vēl zilākas par debesīm
Rudens rītā miķelīšu acis.
Vēl bērns man klēpī ierausies
Pasakai par bārenīti notic.
Vēl es varu pa varavīksnes staru
Pie tevis aiziet sapnī pasērst.
Vēl nekas nav nokavēts!
Vārdus kā gredzenā iekaltus
Pie sevis atkārtoju klusi
Vēl maza, mazītiņa cerība
Pa garo pupu debesīs uzkāpusi.
Vēl ubags vecs uz vijoles
Man dzīvi kā svētkus nospēlēs.
Gina Viegliņa
***
Tumša nakts un zaļa zāle,
Lietus lāses rūtīs sit,
Vēl es nāku, vēl es eju,
Laiks tik lēni, lēni rit.
Pretī vējam, pretī dzīvei,
Gaismai pretī, ceļš kaut īss,
Cauri melnai tumsai vijas
Tā kā dvielis — Liktenis.
Jānis Lazda
Joprojām
Un atkal divas sirdis klusē,
Vien acis slepus mīlu pauž
Un tikai Mēness mugurpuse
Prātam spārnus neapgrauž.
Smīn samuraja zobens asais,
Skūpstā glāstu nejūtot
Un nepieņemtais mīļums basais,
Krustu pārmet aizejot.
Kas pateikt var, kāpēc tā notiek,
Kāpēc kļūst tuvums mēms un prasts,
Kāpēc no sapņiem pāri paliek
Tikai salauzts kuģa masts?
Joprojām lakstīgalas pūram
Tiek ziedots mirklis nepareizs —
Pie strautiņa, kas ietek jūrā
Sēž eņģelis un kroplis greizs.
Ārija Āre
***
Mūsu dienas kā bites skrien un skrien,
No zieda ziedā, no gada gadā.
Te spēku tās pasmeļ, kad vizbules zied.
Te, skat, tās jau rudens dālijās brien.
Mūsu dienas kā gājputni nāk un iet
Cauri pļavām un mākoņiem ziliem skrien.
Te tie atlido un atkal projām iet,
Te reizēm raudāt gribas, reizēm smiet.
Tā šos dzīves mirkļus laika riten”s lemj,
Līdzi izskriet varam tam vai nē,
Tā mūs pašus laiks sev līdzi ņem,
Jo tā ir iekārtots šai dzīvā pasaulē.
Gina Viegliņa
Noskaņojums
Kā uguns kļava deg!
Ir rudens, vēji pūš,
Kā uguns kļava deg!
Cik īss ir mūžs!
Vēl nesen skrēju es,
Nu solis lēns,
Vēl nesen skrēju es,
Jau vakars rēns.
Es lēni aizeju,
Lai atgrieztos,
Es lēni aizeju,
Lai pārvērstos.
Kā manī kļava deg
No rudens dvašas,
Kā manī kļava deg
No pašas.
Māris Ezers
***
Klusēs vai tomēr ko sacīs?
Krūtis elsās tik sāpīgi notrīs.
Asaras mirdz skumjajās acīs.
Laiks ies. Vai spēs kādreiz rūgto kamolu norīt?
Dzīve sašķīst kā zemē nomesta vāze,
Pār muguru tirpas jūt skrejam.
Tiek runātas mierinot banālas, mūžsenas frāzes,
Un bālums tik klusi pārslīd pār sejām.
Uz galda deg vientuļa vaska svece,
Ar dakti valsi liesma dejo.
Visa dzīve — mūžīga lejuptece,
Pamāt necēlās roka, viņai projām ejot…
Sarmīte Rode
Bērnam
Ja man nebūtu tevis, es nezinu, vai justu.
Var bēdu skaisti nest, celt pret debesīm kā krustu
Un sava vājuma neizbīties, par siltu aizvēju kļūt
Tam putnēnam mazam, kas manos sirdspukstos nepazūd.
Ja man nebūtu tevis, es nezinu, vai spētu
Ik rītu saulei pateikties par dienu izauklētu.
Vienīgi tu šai dzīvē liec spožai gaismai starot,
Par sīkstu liepu būt, kuras zaros tev pavasarot.
Ārija Āre
***
Laidiet savus sapņus viršu ziedu silos,
Lai tie cerībām un mīlestībai zied,
Lai tie neizgaist, bet ieslīd mākoņvālos zilos
Un kā brīnums,
Un kā mīļums
Katru dienu līdzās iet.
Ārija Āre
***
Ar pīlādžķekariem sārtiem
Stāv vakars pie rudens vārtiem.
Gājputnu balss mākoņos kliedz,
Pavisam drīz kritīs sniegs.
Es stāvu rudens vārtos
Un veros mākoņos augstos.
Vai vasara tiešām aizgājusi?
Bet es pēc saules vēl izslāpusi.
