Kolekcionāra Andreja Zujeva arhīvā ir divas krāšņas atklātnes no sendienām — viņaprāt, tām varētu būt ap 70 gadu.
Kolekcionāra Andreja Zujeva arhīvā ir divas krāšņas atklātnes no sendienām — viņaprāt, tām varētu būt ap 70 gadu.
Abas atklātnes veltītas mūsu nacionālajam simbolam — karogam, un tās zīmējis A. Cīrulis. Uz vienas atklātnes Plūdoņa vārsmas “Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, tā zeme ir mūsu, ir mūsu, jā gan!”; uz otras — Raiņa dzejas rindas “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.”
Kā liecina vēstures avoti, sarkanbaltsarkanā karoga mūžs skaitāms ne gadu desmitos, bet gadu simtos. Šogad karogam aprit 725 gadu jubileja, un Cēsis ir Latvijas nacionālā karoga šūpulis. 1279. gadā Livonijas “Atskaņu hronikā” minētais sarkanbaltais karogs varētu būt Latvijas valsts karoga priekštecis.
No “Atskaņu hronikas”: “Kā zemes sargi uz Rīgu steidza
Vēl Cēsu kopa, kā man teica.
Kad kara ziņu dzirdēja,
Viens brālis simts vīru atveda.
Tie nāca braši diženi;
Šīs kopas karogs sarkans bij”,
Turklāt ar baltu svītru tas
Pēc cēsinieku paražas.
Par Cēsīm saucās pils tur kāda,
Tās karogam ir krāsa tāda,
Šī pils ir latviešos, to es
Jums varu teikt, tur sievietes
Kā vīri jāj, tāds paradums
Ir viņām. To patiesi jums
Es saku, ka latvju karogs ir tas.”
Cēsīs par godu karoga dzimšanas dienai rīt, 17. novembrī, atklās izstādi “Latvijas karogam — 725.” Tās autors ir Cēsu muzeja speciālists krājuma izpētes jautājumos Tālis Pumpuriņš, kas ir arī monogrāfijas “Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas” autors, kuru 2000. gadā izdeva Cēsu vēstures un mākslas muzejs. Interesenti šo grāmatu var apskatīt arī Kokneses pagasta bibliotēkas rīkotajā tematiskajā svētku izstādē.
T. Pumpuriņa grāmatā ir rakstīta arī kāda teika. “Sensenos laikos, kad latvieši cīnījās ar ienācējiem — bruņiniekiem par savu brīvību, kādā kaujā latvieši ieguva ienaidnieka balto karogu, bet kaujā ievainoja arī latvju virsaiti. Latvieši iegūto balto karogu noklājuši zemē un uz tā noguldījuši savu varonīgo vadoni. Tas sasaucis ap sevi visus karotājus un teicis, ka, ja arī viņš mirstot, lai karotāji apsolot cīnīties tikmēr, kamēr ienaidnieks būs padzīts un dzimtā zeme brīva. Visi to ar zvērestu apliecinājuši. Tad virsaitis miris, un, kad viņu nocēluši no karoga, tad tas bijis gluži sarkans, palikusi tikai balta vieta, kur atradies virsaiša ķermenis. Par sava virsaiša nāvi noskumušie un sadusmotie latvieši piestiprinājuši šo, asinīm notraipīto, karogu pie šķēpa, gājuši cīņā un padzinuši ienaidnieku. Tas arī esot bijis latviešu karogs.
