Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītajā Nacionālo bruņoto spēku parādē un ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa Rīgā 18. novembrī piedalīsies arī secietis Aigars Kaktiņš.
Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītajā Nacionālo bruņoto spēku parādē un ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa Rīgā 18. novembrī piedalīsies arī secietis Aigars Kaktiņš. Viņš dien Godasardzes rotā un atzīst, ka būt Brīvības pieminekļa sargam nav viegli.
Aigars Kaktiņš bija viens no jauniešiem, kuri šogad 6. janvārī pirmie no Aizkraukles rajona devās dienestā. Pēc dažiem mēnešiem Aigaru atkal pamanīju, kad viņš pāris dienu bija atbraucis atvaļinājumā. Kaut kas šajā puisī bija mainījies, par to liecināja viņa stāja un gaita. “Pie Brīvības pieminekļa līku muguru nestāvēsi,” teica puisis. Nu jau mēnesi viņš sardzē vairs nestāv, bet pats vada godasargu maiņu pie Brīvības pieminekļa.
Puiši skaita soļus
“Varēja būt arī sliktāk — tāda sajūta bija, kad pēc diviem Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā pavadītajiem mēnešiem uzzināju, ka turpmāk dienēšu Rīgā, Godasardzes rotā,” atceras Aigars. Ierindas mācībai veltīts daudz laika. Bataljonā izveidoti īpaši pakāpieni, kādi ir arī pie Brīvības pieminekļa, un obligātā militārā dienesta karavīri trenējušies, līdz solis kļuvis saskaņots. “Soļojot līdz piemineklim, abi sargi viens otru neredz, bet jāiet soli solī,” stāsta jaunietis. “Sākumā skaitījām soļus, taču ar laiku tik ļoti pierodi, ka par to nav jādomā un vairs neliekas sarežģīti.”
Aigars atzīst — no malas izskatās skaisti, tomēr viegli tas nav. Brīvības pieminekļa godasardzē ir divas maiņas, katra dežurē pa nedēļai. Astoņi cilvēki diendienā, viens otru nomainot, pieminekli sargā no pulksten 9 līdz 18.
Patīk meitenēm
“Pirmo reizi stāvot godasardzē, bija tāda dīvaina sajūta. Uztraukuma nav, bet jāpierod, ka apkārt daudz cilvēku un visi tevi vēro. Atslābināties nedrīkst ne mirkli pat tad, ja šķiet, ka neviens neskatās, jo kāds tāpat var ievērot kaut niecīgu kustību.”
Sargam jābūt miera stājā, smaidīt nedrīkst. To laikam zina arī meitenes, kuras bieži provocē staltos puišus — pienāk klāt un tik ilgi lūkojas acīs, kamēr Brīvības pieminekļa sargs pasmaida. Meitenei par to prieks, bet karavīrs var saņemt rājienu.
“Meiteņu uzmanības šajā dienesta vietā noteikti netrūkst,” smej Aigars. Cita izsaka komplimentu vai vērtējumu uzreiz, pacietīgākās sagaida, kamēr sargi nomainās, un pajautā tālruņa numuru.
Kā vaska figūras
Nesen sardzē ieviests jauninājums — pēc pusstundas godasardzē Brīvības pieminekļa pakājē kareivji sešas septiņas minūtes soļo laukumā. Kamēr divi sargi stāv pie pieminekļa, divi uzmana laukumu. Viņiem bieži jāatbild gan uz tautiešu, gan tūristu jautājumiem. Visbiežāk cilvēki jautā, vai sargi patiešām ir dzīvi, nevis vaska figūras. Daudzi arī jautā, vai drīkst fotografēt sardzes maiņu un pieminekli, un apsargi paskaidro, ka to var darīt. Cits vēlas uzlikt sargam roku uz pleca vai pieskarties, taču tas ir aizliegts.
Aukstā laikā sieviņas pajautā, vai nav grūti un rokas nesalst. Netrūkst arī tādu, kuri sveicina vai vēlas parunāt, taču godasardzes karavīri sarunāties nedrīkst.
“Ja kareivim kļūst slikti, ar neuzkrītošu plaukstas kustību parāda apsargam zīmi, un viņš pienāk. Ja vajag, sargu nomaina,” stāsta Aigars. “Ja stipri līst vai ir liels sals, sardzē nav jāstāv, bet tas atkarīgs no priekšniecības. Maiņas priekšnieks sazinās ar dežūrvirsnieku, un viņš dod rīkojumu, ko darīt. Postenī nav jābūt, ja gaisa temperatūra ir zemāka par mīnus 10 grādiem vai ir karstāks nekā plus 25 grādi.”
Godasardzes starplaikā karavīri ir Aizsardzības ministrijas ēkā.
Tradicionāli apmeklētāji
Brīvības piemineklis un tā simbolizētā brīvība latviešiem ir svētums. Par to sajūsminās un nebeidz apbrīnot arī ārvalstu tūristi, kuri daudz filmē un fotografē.
“Esam ievērojuši, ka pie Brīvības pieminekļa nāk vieni un tie paši rīdzinieki,” saka Aigars. “Daudzi ierodas pat vienā un tajā pašā laikā, un mēs jau zinām, kurš tūlīt atnāks. Piemēram, kāda pavecāka sieviņa ik dienu nāk kopā ar mazdēlu. Viņa uzmanīgi ieskatās sejā ikvienam godasardzes kareivim. Reiz viņa atklāja, ka meklējot tādas acis, kādas bijušas viņas tēvam…”.
Prezidenti redz biežāk nekā māti
Karavīriem pašiem jārūpējas arī par formastērpu, un savs stāsts ir par to, cik ilgs laiks paiet, spodrinot pogas un zābakus. Tas jādara katru dienu neatkarīgi no tā, vai tajā nedēļā jāstāv godasardzē vai jāveic citi pienākumi. Godasardzes rotā dienošie lidostā sagaida arī valsts amatpersonas, kuras ierodas vizītē Latvijā, piedalās militārpersonu bērēs un svinīgajos pasākumos prezidentes pilī. “Valsts prezidenti redzu biežāk nekā savu māti,” saka karavīrs. Aigars bija arī viens no tiem sešiem puišiem, kuri šovasar devās uz Poliju, lai atvestu Irākā kritušā latviešu karavīra Olafa Baumaņa mirstīgās atliekas.
Vai dienests armijā mainījis arī puiša uzskatus? “Savu dzīvi noteikti esmu pārdomājis,” atzīst jaunietis. “Bija grūti pierast pie disciplīnas un kārtības, toties tagad zinu brīvības vērtību.”
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aigars Kaktiņš.
DZIMŠANAS LAIKS: 1981. gada 26. jūlijs.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — būvgaldnieks, beidzis Aizkraukles arodvidusskolu.
NODARBOŠANĀS: dien Latvijas armijā — Rīgas štāba bataljona Godasardzes rotas 1. vada norīkojuma sardzes priekšnieks.
ĢIMENE: māte Vēsma, māsa Marita.
