Rīt, 17. novembrī, Rīgā, Latviešu biedrības namā, aizkrauklietis ārsts Nacionālo bruņoto spēku Medicīnas nodrošinājuma centra komandieris Edgars Maskalāns saņems IV šķiras Viestura ordeni.
Rīt, 17. novembrī, Rīgā, Latviešu biedrības namā, aizkrauklietis ārsts Nacionālo bruņoto spēku Medicīnas nodrošinājuma centra komandieris Edgars Maskalāns saņems IV šķiras Viestura ordeni.
15 gadu Aizkrauklē
Edgars Maskalāns atzīst: “Biju pārsteigts, uzzinot par piešķirto apbalvojumu, jo, manuprāt, vienkārši daru to, kas jādara. Tas ir mans pienākums, taču ir patīkami, ka manu darbu novērtē.”
Maskalāna kunga dzimtā puse ir Līvāni. Pēc institūta beigšanas viņš Preiļu slimnīcā nostrādāja 16 gadu, bija arī rajona galvenais neirologs. Nu jau 15 gadu viņš ir aizkrauklietis, kaut gan par norisēm pilsētā zina visai maz, jo deviņus gadus mēro ceļu uz darbu sākumā Lielvārdē, tagad Rīgā. Pēdējos četrus gadus ik pa laikam devies miera uzturēšanas misijā uz bijušajām vai esošajām karadarbības zonām.
Civilo medicīnu pamest grūti
Jautāju Maskalāna kungam, kas viņu pamudināja civilā ārsta praksi mainīt pret militāro karjeru? “Par dienestu bruņotajos spēkos sāku domāt jau 1993. gadā. Tajā brīdī mainījās veselības aprūpes sistēma, sāka darboties slimokases, bet es šādu modeli neatbalstīju. Domāju, pašreizējā situācija ir pierādījusi, ka slimokases nav darbojušās, kā cerēts. Izšķirošo lēmumu pieņēmu 1995. gadā, nebija nemaz tik viegli aiziet no civilās medicīnas,” saka ārsts.
Mācās Vācijā
Pēc pusotru gadu ilgām mācībām Vācijā, kur apgūta valoda, armijas ārstam un karavīram nepieciešamās iemaņas, Edgars Maskalāns kļuva par lidotāju ārstu Gaisa spēku atbalsta bāzē Lielvārdē. Sākumā viņš šo darbu apvienoja ar neirologa privātpraksi Aizkrauklē, taču ar laiku tas kļuva par grūtu.
2000. gadā Maskalāna kungu paaugstināja un pārcēla darbā uz Rīgu: “Biju vecākais eksperts centrālās medicīnas ekspertīzes komisijā. Mūsu darba kabinets bija Gaiļezera slimnīcā, pārbaudījām, vai karavīri un virsnieki pēc ārstēšanās var turpināt dienestu armijā.”
Neirologs joprojām
Par Medicīnas nodrošinājuma centra komandieri Edgars Maskalāns kļuva šī gada 1. augustā. Centrs darbojas divos virzienos. Ir ārstniecības nodaļa, kuru var salīdzināt ar civilo poliklīniku, tajā strādā visu nozaru speciālisti. Ir arī mobilā medicīnas vienība, kuru varētu salīdzināt ar ātro palīdzību. Ja karavīriem vai virsniekiem kaut kas atgadās, mobilā vienība nekavējoties steidzas palīgā.
Centra komandiera uzdevums ir koordinēt un organizēt šo iestāžu darbu. Taču, ja nepieciešams, Maskalāna kungs aizvieto kolēģus arī ārsta darbā. “Specializācija, protams, saglabājusies. Nupat pienācis brīdis pagarināt neirologa sertifikātu, gatavojos tam,” piebilst ārsts.
Misijā Kosovā un Afganistānā
Ārsts četras reizes bija arī miera uzturēšanas misijā: 2000., 2001. un 2003. gadā pa sešiem mēnešiem Kosovā un šogad četrus mēnešus Afganistānā.
Edgars Maskalāns stāsta:
— Pirmajās divās misijās Kosovā bijām angļu brigādes sastāvā, un mūsu uzdevums bija sniegt medicīnisko palīdzību iedzīvotājiem serbu anklāvos albāņu teritorijā. Serbiem nebija iespējas nokļūt ārstniecības iestādēs, tāpēc mēs braucām pie viņiem. Pēc noteikta grafika no ciema uz ciemu. 2003. gadā Kosovā biju ārsts—operatīvais virsnieks, atbildīgs par karavīru un virsnieku veselību. Mans uzdevums bija organizēt medicīniskās palīdzības sniegšanu KFOR (miera uzturēšanas misijas Kosovā) karavīriem, kā arī laikus izsaukt glābšanas helikopteru, nogādāt cietušos militārajos hospitāļos.
Savukārt šogad Afganistānā četrus mēnešus pavadīju Kabulas lidostā. Tā nevar funkcionēt, ja lidostā nav mediķu brigādes, kura var sniegt pirmo palīdzību apšaudēs vai lidmašīnas avārijā cietušajiem.
Ja vajag, jābrauc
Lai arī Kosovā karadarbība pierimusi, Edgars Maskalāns atzīst, ka miers tur ir nosacīts. Reiz, atgriežoties no kāda kalnu ciemata, ārsti iekļuva serbu un albāņu savstarpējā apšaudē. Lodes nebija domātas ārstiem, tās lidoja pāri viņu galvām. Savukārt Kabulā Afganistānā raķešu apšaudes un uzbrukumi pamazām kļuva par ierastu lietu.
Kāpēc Maskalāna kungs devies šajās misijās? “Latvijas armijā nav nemaz tik daudz ārstu, un kādam tas jādara. Domāju, kāpēc nepārbaudīt, kā tas ir. Un tāda jau ir karavīra dzīve: ja vajag, jābrauc.” Edgars Maskalāns pauž, ka misija Afganistānā, iespējams, nebija pēdējā. Ja vajadzēs, viņš ir gatavs braukt arī uz Irāku — aktīvāko karadarbības zonu, kurā ir latviešu karavīri.
Par piedalīšanos starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās un misijās Edgars Maskalāns saņēmis medaļas. Šogad viņam pasniegts Aizsardzības ministrijas apbalvojums “Sekmējot Latvijas dalību NATO”, saņemta arī NBS komandiera Goda zīme.
Spēku dod ticība
Jautāju Edgara Maskalāna sievai Guntai, kur viņa rod spēku šādai dzīvei? Guntas kundze saka: “Ir grūti, tikai retais apjauš to sāpi un nervu sasprindzinājumu, ko pārdzīvoju, domājot par vīru Kosovā un Afganistānā un gaidot viņu mājās. Esam katoļi, ticam Dievam, un lūgšanas — Edgaram tur, svešumā, man mājās — palīdz dzīvot un ticēt, ka viss būs labi. Tas dod spēku izturēt.”
***
Izziņa.
Atjaunoto Viestura ordeni piešķirs pirmo reizi. Viestura ordeni saņems 38 cilvēki, ordeņa Goda zīmi — deviņi. Ar to apbalvo par militārajiem un sevišķiem nopelniem valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nodrošināšanā, par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, kā arī par nopelniem Latvijas valsts labā.
