Iveta Skaba
Aizvadītās nedēļas nogalē visi ceļi veda uz Jaunjelgavas kultūras centru. Un kā gan ne, ja bija izziņoti lieli godi! Tieši tāda ziņa bija padota sociālajos tīklos un no mutes mutē — “Godi būs!”. Sabrauca ļaudis, tuvi un tāli, sasēda pie lielajiem godu galdiem, ēda, dzēra, padziedāja, padancoja, galvenais, nosveica gaviļnieces. Kas viņas bija? Folkloras kopas “Lauce” dalībnieces, kuras jau 10 gadu kopj folkloras lauciņu Jaunjelgavas pusē.
Teic paldies
Jaunjelgavas kultūras centra priekšnamā baltā priekšautā rosījās saimniece Sandra Smona. Turpat līdzās bija gaviļnieces, arī glīti uzcirtušās, folkloras kopas “Lauce” dalībnieces. Sabraukušie ciemiņi tika lūgti zālē ieņemt vietas pie galda, un godi varēja sākties!
Tie sākās ar paldies teikšanu un svecītes iedegšanu. Kā atklāja godu vadītāja Jurgita Iesalniece, tā ir skaista tradīcija, kas aizgūta no Solvitas un Ulda Bērziņiem. Pirmā svecīte tika iedegta par Jaunjelgavas kultūras centru, kas ir “Lauces” mājas, lielum lielais paldies teikts mājas saimniecei Sandrai. Svētdien svecīti ar prieku iededza katrs, kas bija ieradies sumināt “Lauci”. Zīmīgi, ka “Lauces” godi iegadījās vienā dienā ar Svecaini jeb Sveču dienu.
Čaklas kā bitītes
“Lauces” meitenes — tā viņas uzrunāja ne viens vien ciemiņš. Kopas kodolu veido Iveta un Eva Ieviņas, Jurgita Iesalniece un viņas mazā Sāra, Gundega Gruberte, Modra Vītola, Ināra Pumpase un Zane Dobroštana. Katrai no viņām savs ceļš uz folkloru, uz dziesmu, katrai no viņām sirdī ir sava vieta “Laucei”, katra no viņām veido “Lauces” nelielo saimi. Iveta teic, ka folkloras kopai liela nozīme katras dzīvē. Tās ir latviskā identitāte un tradīcijas, ko kopj, lepnums par savu tautastērpu, kas katrai dalībniecei ir atšķirīgs, un katra kādu daļu darinājusi savām rokām. Lai arī šķiet, ka folkloras kopai var likt vienādības zīmi ar senatni, tomēr “Lauce” ir atvērta arī visam jaunajam.
10 gados “Lauce” devusies kopīgos braucienos, dziedājusi ar citām kopām, bijusi starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” dalībnieku rindās, muzicējusi Dziesmu svētkos. ““Laucē” esam kā viens mehānisms, kurā katrs zobratiņš ir ļoti svarīgs. Katrai sava vērtība, lai kopā darbotos un ietu uz priekšu,” ar lepnumu teic Iveta un piebilst: “Lielu pateicību pelnījušas mūsu ģimenes, kas palīdz un atbalsta gan ikdienā, gan svētkos.”
Pirmā “Lauces” meitenes sveica nama saimniece Sandra. Izrādās, viņa izaugusi Lauces upes krastā: “Šī upe man ir ļoti mīļa, tā man deva mierinājumu. Liels prieks bija pavasarī, kad tā aiznesa prom tiltu un es nevarēju aiziet uz skolu. Tas bija liels notikums, ko mūžam atcerēšos. Šai upei ir spēks — gluži kā jums! It kā rāma, maza, maza, nemanāma. Jūs pēc skaita neesat daudz, bet, kad upe sabango, var izdarīt milzīgas, lielas lietas. Arī tiltu aiznest. Jūs, meitenes, kad vajag, varat arī jumtu noraut!”
Sandra sveica Ilzi Vecmani, kura kopai deva Lauces vārdu, un paslavēja folkloras kopas dalībnieces, kas ir čaklas kā bitītes. Bet kas gan svinamdiena bez dāvanām? Jaunjelgavas kultūras centrs “Lauces” dalībniecēm sarūpēja melnā svēpētā māla keramikas meistarklasi Daudzevas ceplī “Bānītis”, kurā izgatavos sev skaistus traukus.
Vezumā — spēka vārdi, dziesmas un danči
Sveicēji bija sabraukuši no maliņu maliņām. Simbolisku laivu un lapu airus, lai varētu nokļūt, kur gribas, dāvināja Lielvārdes folkloras kopa “Josta”, kuru vada Ilze Vecmane. “Viss svarīgais sākas pirms dzimšanas, un man ir bijis gods būt klāt, un es zinu, kas notika pirms dzimšanas. Secē izveidojās folkloras kopa, kuru nosaucām par “Lauci”. Lauces vārds atnāca uzreiz, ļoti viegli. Arī Seces pagastam cauri plūst Lauces upīte. Vēl šaipus Daugavai bija Iveta, kuru iepazinu kā kolēģi. Ar apbrīnu skatījos viņas nodarbības, svētkus. Daudz no viņas mācījos. Ivetai bija arī interese par folkloru. Nācām abas kopā, sadziedājām. Tāds bija sākums. Es pārairējos uz otru Daugavas krastu, bet Iveta radīja jaunu “Lauci”,” pirms dziesmotā sveiciena pastāstīja Ilze Vecmane.
Smagākās dāvanas, ko vezumā bija likuši Skrīveru “Dimti”, Kokneses “Urgas”, Lielvārdes “Josta”, Jaunjelgavas “Nairi”, Krustpils “Krāce”, Dignājas “Dignōjīši”, Bebrenes “Ritam”, Solvita un Uldis Bērziņi, bija spēka vārdi, dziesmas, danči un rotaļas, uz ko neviens nebija skubināms.
Godi tika aizvadīti godam. Nama saimniece ciemiņus cienāja ar bukstiņputru un bija sarūpējusi svētku torti. Nama durvis bija atvērtas budēļiem. Ciemiņi izgāja goda apli un jautri Jaunjelgavā padzīvoja. Gaviļnieces gan valodās, gan nevalodās krita, pateicās katram, kas uz godiem bija atbraucis. Nu varēs rāmi patecēs, lai uzbangotu ar lielāku spēku un plūstu kopā ar lielajām upēm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma