“Laimīgs ir tas cilvēks, kurš laikus ticis savā vagā. Katram Dievs devis kaut ko savu, un ir liela laime, ja priecīgs ej uz darbu un tāds nāc arī mājās,” uzskata Juris Zilveris no Aizkraukles. Viņa joma ir mūzika.
“Laimīgs ir tas cilvēks, kurš laikus ticis savā vagā. Katram Dievs devis kaut ko savu, un ir liela laime, ja priecīgs ej uz darbu un tāds nāc arī mājās,” uzskata Juris Zilveris no Aizkraukles. Viņa joma ir mūzika. Kaut šajā “vagā” iekāpts ne uzreiz, tomēr jau 38 gadus viņš dara to, kas pašam patīk — māca bērniem akordeona spēli.
Kad P. Barisona Aizkraukles mūzikas skolā sastopu skolotāju Juri Zilveri, viņš vispirms piekodina: “Nerakstiet tik labi par mani, ka izlasot šķiet — viņš ir tik briesmīgi labs, ka jāmirst…”. Bet kā tad skolotājs pats sevi raksturotu? “Vienkāršs cilvēks, ar visu slikto un labo, kas vien cilvēkam var piemist,” pasmaida viņš. “Ir tikai normāli, ja cilvēkam ir pienākuma apziņa, kas jebkurā profesijā — māci jaunatni vai slauki ielas — liek savu darbu izdarīt labi.”
Mūzika skan pagrabā
Parīt, 15. novembrī, Juris Zilveris svinēs 65 gadu jubileju. “Pirms pieciem gadiem dzimšanas dienā sarīkoju lielu “skandālu” — saaicināju savus bijušos audzēkņus un kopā nosvinējām, bet šogad nekā tāda nebūs,” saka jubilārs. Audzēkņu skaits, kuri viņa vadībā apguvuši akordeona spēli, iesniedzies jau devītajā desmitā. Vairāki Zilvera kunga audzēkņi jau paši ir mūzikas skolotāji un viņa kolēģi gan Aizkrauklē, gan Skrīveros un Koknesē — Tatjana Sila, Ziedonis Vilde un Iveta Bērziņa.
Akordeona spēli Juris Zilveris Aizkrauklē māca kopš 1966. gada, kad atbrauca dzīvot uz vēl topošo pilsētu. “Tolaik te bija tikai dažas piecstāvu ēkas, un es sāku strādāt Ogres mūzikas skolas Stučkas filiālē. Mūzikas klase bija iekārtota pagrabā, un es dažus gadus strādāju telpā, kurā nebija neviena loga, tikai cauri stiepās divas apsildes caurules. Mums bija viens akordeons un viena grāmata,” atceras skolotājs, piebilstot, ka tagad mūzikas skolā ir tūkstošiem grāmatu un desmit šādu mūzikas instrumentu. Visi paša skolotāja izvēlēti. Kādu akordeonu padomju gados viņš brauca pirkt pat uz Maskavu. Arī labs mūzikas instruments, tāpat kā citas preces, tolaik bija deficīts.
“Esam visādi cīnījušies, lai uzlabotu darbu un bērniem būtu, ko spēlēt,” saka Juris Zilveris. “Mans akordeons ir pāris gadu vecāks nekā darba stāžs mūzikas skolā. Katru darbdienu “dīrāts”, vēl koncertos spēlēts, tomēr labs.”
Danči kolhozniekiem
Kāpēc dzīvi nolemts veltīt mūzikai? “Ar to biju saistīts jau kopš bērnības,” atklāj jubilārs. “Akordeonu spēlēt iemācījos pašmācībā. Kaimiņam bija bajāns, ja es pie šī instrumenta tiku, spēlēju, līdz pamazām apguvu.
Tolaik lieli svētki bija vēlēšanas. Mūsu mājās Madonas rajona Mārcienas pagastā lielajā istabā bija iekārtots vēlēšanu iecirknis. Mani, 2. vai 3. klases audzēkni, uzcēla uz galda, un es kolhozniekiem spēlēju dančus. Visas dziesmas, ko sabiedrībā dziedāja, zināju — no “Pumpiņrasā” līdz pat “Pie Dzintara jūras”. Arī mans tēvs bija liels dziedātājs, un no viņa dziesmu vārdus es noklausījos.”
“Ja vajag, būšu inženieris!”
Vecāki gan priecājušies par dēla prasmi, taču dzīvei ieteikuši nodrošinātu profesiju. “Ja vajag, būšu inženieris!” tā toreiz sprieda dēls, taču vēlāk secināja, ka šī profesija īsti “pie dūšas neiet”.
“Klātienē skolā esmu gājis 22 gadus, augstāko izglītību ieguvu Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Savu nodevu valstij esmu izpildījis — divus gadus pavadīju “zaldātos” Kaļiņingradā, trīs gadus nostrādāju mežniecībā Skrīveros,” stāsta enerģiskais kungs. “Kad padzirdēju, ka Stučkā būs mūzikas skola, sāku uz šo pusi skatīties un reizē spēlēju, kur vien varēju.” Vēlāk neklātienē iegūta muzikālā izglītība Daugavpils mūzikas skolā, pirms pāris gadiem arī akordeonista sertifikāts Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā.
Skolotājs nedrīkst pārcensties
Astoņdesmitajos gados Jurim Zilverim bija arī pašam sava grupa, kurā viņš spēlēja taustiņinstrumentus. Vairāk nekā desmit gadu muzicēts saviesīgos pasākumos, pirtīs. “Spēlēju, kā Fredis saka, “mūziku iereibušai publikai”, taču ilgi to izturēt nevar,” atzīst muzikants. Tuvāka tomēr šķiet klasiskā mūzika, ar to galvenokārt saistīts arī darbs mūzikas skolā.
“Skolotājam ir viegli un patīkami strādāt, ja arī no bērna ir atdeve,” uzskata Juris Zilveris. “Tikai trešdaļa bērnu arī paši grib iemācīties spēlēt, nevis to liek vecāki vai modes pēc. Nekas labs nevar izdoties, ja uz nākamo nodarbību atnāk tikpat gudrs, kā pagājušajā reizē aizgājis, bet mājās nav vingrinājies. Skolotājam jābūt arī ļoti uzmanīgam, lai varētu novērtēt bērna darbu — nevar apvainot slinkumā, ja viņš ir centies. Ja skolotājs pārcenšas, tūlīt būs arī pretreakcija.”
Maršs priekšniekam
Jubilārs bilst, ka darbā daudzkārt var arī pasmaidīt, tikai reiz priecīgi, bet citreiz sāji. “Reiz kāda audzēkne man teica: “Jūs te esat atpalikuši! Tagad visi “sit roku”, bet man jāspēlē Bēthovens. Es to negribu!”. Tad man jāsāk locīties, kā šo lietu par labu vērst. Dodu, lai spēlē roka melodiju, un dažreiz tas palīdz. Citreiz tomēr jāmeklē citi risinājumi. Reizēm aizdomājos — vai esmu muļķāks palicis, ka nevaru bērnu ieinteresēt? Laikam jaunatnes prātu nodarbina daudz kas cits, un mūzikai paliek mazāk vietas.”
Saviem audzēkņiem skolotājs mēdz teikt, ka, arī labi apmaksātā darbā stājoties, lielāks pluss nekā daiļrunīga CV būs tas, ka mācēs priekšniekam dzimšanas dienā kārtīgu maršu nospēlēt. Pēc brīža jubilārs piebilst: “Tie, kuri sešus septiņus gadus mūziku mācījušies, aiz stūra otram pie rīkles neķersies! Tā ir arī dvēseles izglītība.”
Kuri ir tie mirkļi, kad skolotājam gribas priecīgi pasmaidīt? “Kad audzēkņi labi nospēlē jebkurā koncertā. Arī tad, kad stundas beigās bērns pasaka “paldies”. Nemaz tik bieži tas nenotiek,” atklāj viņš.
Īstens latvietis
Zilvera kungam ir divi pieauguši dēli — Ivo un Dzintars. Viņi gan savu dzīvi ar mūziku nav saistījuši, taču tēvs priecājas, ka atraduši savu arodu — abi tehniski vīri un savu darbu prot.
“Nav jau vairs padomju laiki, kad strādāja, kamēr krīt. Vēl pāris gadu pensijai piepelnīšu, un tad jau pietiks,” aizdomājas Juris Zilveris. “Kad beigšu strādāt, došos uz dzimto pusi, kur man ir vectēva un tēva mājas. Kārtīgs latvietis jau nekur tālu neskries. Ja esi vidzemnieks, tādam arī jāpaliek — tāds ir latvieša tikums.” Vai arī Zilvera kungs sevi uzskata par īstu latvieti? “Ja jau nekur neesmu aizdevies un tik ilgi vienuviet nostrādājis, tad jau laikam būšu,” pasmaida viņš.
