No Suntažiem mani ar automašīnu atveda līdz Ogrei, un tālāk man bija jānokļūst Aizkrauklē. Domāju — braukšu ar autobusu. Devos uz autobusu stacijas ēku, bet pie durvīm ieraudzīju uzrakstu “Nepiederošiem ieeja aizliegta”.
No Suntažiem mani ar automašīnu atveda līdz Ogrei, un tālāk man bija jānokļūst Aizkrauklē. Domāju — braukšu ar autobusu. Devos uz autobusu stacijas ēku, bet pie durvīm ieraudzīju uzrakstu “Nepiederošiem ieeja aizliegta”. Apgāju apkārt ēkai, atradu kaut kādu mistisku autobusu sarakstu, kurā Aizkraukles virzienā nebija minēts neviens autobuss. Pie kases lodziņa kasierei jautāju, kā ar autobusu tikt līdz Aizkrauklei? Viņa atbildēja, ka neko nezinot, ja kaut ko gribot uzzināt, lai zvanot izziņu dienestam vai ejot līdz šosejai Rīga—Daugavpils, kur garām brauc autobusi Aizkraukles virzienā.
Kam rajona centrā vajadzīga tāda autobusu stacija, kur nesniedz nekādu informāciju, saraksts laikam no padomju laikiem, nav ne uzgaidāmās telpas, pat ne nojumes iekāpšanas laukumos? Labi, ka turpat blakus ir dzelzceļa stacija, kur nesūta uz izziņu dienestu, sniedz visu nepieciešamo informāciju un vilcienu var gaidīt zem jumta.
Salīdzinot ar Ogri, Aizkraukles autobusu stacija ir kā diena pret nakti.
Sašutusī braucēja
