Dombrovsku mājās goda vietā ir kāda fotogrāfija, kura tapusi 2003. gada 11. novembrī.
Dombrovsku mājās goda vietā ir kāda fotogrāfija, kura tapusi 2003. gada 11. novembrī. Tajā redzama Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga ar kungu Imantu un Kaspars ar saviem vecākiem Ināru un Aleksandru Dombrovskiem. Valsts augstākā amatpersona viņus bija ielūgusi uz Lāčplēša dienai veltītu pieņemšanu.
— Tagad šai dienai mums ir citāda vērtība, — saka Ināras kundze. — Tas, pateicoties Kasparam. Līdz tam Lāčplēša diena bija tikai kalendārā ierakstīti svētki un atmiņas no vēstures grāmatā lasītā par 1919. gada 11. novembri, kad skaitā un bruņojumā pārāko pretinieku — bermontiešus — uzvarēja Latvijas armija.
Vai armija ir sliktākais?
Pēc 9. klases beigšanas Kaspars iestājās Aizkraukles arodskolā, lai apgūtu namdara specialitāti. Gada vidū viņam ar kādu pasniedzēju radās neliels konflikts. Reiz viņa puisim teica: “Ja tu, Kaspar, laikā nenodosi kursadarbu, tev būs jāiet armijā!”. “Skolotāj, vai tad tas var būt sliktākais, kas ar mani varētu atgadīties?” — atteicis jaunietis. Tas laikam bija liktenis — drīz pēc šīs sarunas Kaspars saņēma pavēsti un nolēma: “Iešu armijā!”.
Tukšas runas
2003. gada 27. februārī Kaspars sāka militāro dienestu Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā. Viņš nenoliedz, ka pirms tam par dienestu no saviem vienaudžiem bija dzirdējis daudz negatīvu atsauksmju. Kaspars uzskata, ka tās gan vairāk bijušas tukšas runas — viņš tām īpaši nav ticējis, jo ir cilvēks, kuram patīk pašam visu pārbaudīt. Un nav vīlies.
Pēc jaunkareivju kursu beigšanas Alūksnē Kasparu norīkoja turpmākajam militārajam dienestam Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljonā, kur viņš kļuva par Godasardzes rotas 1. vada ložmetējnieku.
Godasargs pie pieminekļa
Par tur pavadīto laiku Kaspars stāsta gan ar prieku, gan nedaudz mulstot, jo negribētu, ka viņa stāstījumu uztver kā lielību. Viņš aptuveni piecus mēnešus pildījis godasarga pienākumus pie Brīvības pieminekļa, kā arī piedalījies vairākos valsti reprezentējošos pasākumos. Godasargu pie pieminekļa ekskursanti uztver kā Latvijas vizītkarti.
Kuru katru šajā rotā neņēma. Viens no galvenajien nosacījumiem — augumam jābūt vismaz 180 centimetru. Jābūt arī labai fiziskajai sagatavotībai un raksturojumam.
Dāvina zeķes
No godasardzes laika Kasparam prātā palikuši vairāki veci cilvēki, kuri ik rītu nākuši pie Brīvības pieminekļa un skaitījuši viņiem vien zināmu lūgšanu. Bijušas ekskursantu grupas, kurām pieminekļa apskatei pieticis 10—15 minūšu, savukārt citi, īpaši ķīnieši, pie tā kavējušies stundām. Ar īpašu siltumu Kaspars runā arī par kādu sievieti, kura Brīvības pieminekļa sargiem uzdāvinājusi vairāk nekā 20 pašadītu zeķu pāru.
Piedalās teātra izrādē
Kaspars dienesta laikā bija spiests kļūt arī par aktieri. Viņa rotu uzaicināja piedalīties Dailes teātra iestudējumā “Hamlets”. Kaspars pats gan visu iestudējumu nav redzējis, bet bijis liecinieks, kā top izrāde. Piedalījies mēģinājumos, kuri reizēm bijuši ļoti nogurdinoši. Divi puiši pēc dienesta pat aizgājuši uz teātri par skatuves strādniekiem. Par piedalīšanos izrādē Kaspara albumā nu atgādina fotogrāfija, kurā viņš redzams kopā ar Hamleta lomas tēlotāju Artūru Skrastiņu.
Svētkos kopā ar prezidenti
Dombrovsku ģimenei viens no neaizmirstamākajiem notikumiem, protams, bija pieņemšana prezidentes pilī. Bija uzaicināti ap 20 kareivju ar vecākiem. Prezidente ar visām ģimenēm aprunājās, interesējās par sadzīves apstākļiem, pateicās par dienestu. — Viņa bija patiesi priecīga un lepna par Latvijas armijas puišiem, — tā Ināras kundze.
Sabiedrisks, jautrs kareivis
Kaspars no dienesta atgriezās šī gada februārī. “Pēc rakstura kareivis Kaspars Dombrovskis ir sabiedrisks, jautrs un patstāvīgs. Uzdotos uzdevumus izpilda laikā un precīzi. Attieksme pret militāro dienestu ir pozitīva. Dienesta laikā starp vada karavīriem ieguvis daudz draugu. Fiziskā sagatavotība — laba. Dienesta laikā kareivis Kaspars Dombrovskis vairākkārt ir apbalvots ar pateicībām par piedalīšanos militārajās ceremonijās,” — tāds ir Kaspara dienesta raksturojums.
Domā par profesionālo armiju
Nu jau piecus mēnešus jaunietis strādā SIA “Hansa bruģis” keramzīta bloku ražotnē. Esot Rīgā, viņš vienmēr aiziet līdz Brīvības piemineklim. Ja būtu tāds amats — pieminekļa sargs, noteikti pieteiktos.
Par nākotnes nodomiem Kaspars īpaši nerunā, bet, iespējams, tie varētu būt saistīti ar profesionālo armiju. Kad jaunietis satiekas ar saviem vienaudžiem, daudzi ar interesi klausās viņa stāstījumā. — Kaspars izpildīja pienākumu pret savu valsti. Manuprāt, tas ir pareizi, ka mūsu valstī būs profesionālā armija, tajā dienēs puiši, kuriem Latvijas mīlestība būs sirdī, ar varu to nevar piespiest mīlēt, — saka Kaspara māte.
