Laiks pēc ugunsgrēka — tā savu stāšanos premjera amatā savulaik raksturoja Indulis Emsis.
Laiks pēc ugunsgrēka — tā savu stāšanos premjera amatā savulaik raksturoja Indulis Emsis. Tieši šie vārdi man nāk prātā, domājot par aizvadītās nedēļas norisēm, jo jāizrauga nākamais Eiropas komisārs un Latvijai vajadzīga jauna valdība. Turpinām dzēst un novākt gruvešus.
Pēc jaunā Eiropas Komisijas sastāva atsaukšanas 2. novembrī oficiāli kļuva zināms, ka no komisāres amata būs jāatsakās arī Latvijas pārstāvei Ingrīdai Ūdrei. Daudzi necerēja, ka iespējams šāds pavērsiens, īpaši pēc tam, kad Ūdre jau bija tikusi līdz Eiropai. Turklāt nākamais Eiropas Komisijas prezidents Barrozu jau deva svētību Latvijas izraudzītajai kandidātei. Izrādās, ir iespējams apturēt savtīgus lēmumus, un arī Eiropai nav vienalga, kādi cilvēki strādās šajā komandā. Žēl vienīgi, ka tas ir mazsvarīgi Latvijas politiķiem, kuru vienīgais rīcības motīvs ir tiekšanās pēc varas par katru cenu. Nav nekādas morālas atbildības un takta izjūtas, kad tomēr vajadzētu paiet maliņā. Ingrīdai Ūdrei tas ir raksturīgi. Kulminācija bija Emša paziņojums, ka gāztā valdība nevar nomainīt Ūdri, jo tas neatbilst “labas pārvaldības standartiem”. Vēl Latvijas premjers aizkaitināti norūca, ka pie visa vainīgas Eiropas politiskās spēlītes. Varētu domāt, ka Latvija piedāvājusi labāko komisāru, kāds tai ir, bet Eiropa parādījusi pigu.
Tagad Latvijai jauns kandidāts — Andris Piebalgs, kurš ieņems Eiropas Komisijas enerģētikas komisāra amatu. Arī viņš izvirzīts pa kluso. Turklāt jau vairākas dienas pirms oficiālās Barrozu vēstules Emsis zinājis, ka Ūdre būs jāatsauc, un tad arī izraudzīts jaunais komisāra kandidāts. Veikls gājiens, lai apslāpētu plašās diskusijas, kuras varētu sākties.
Arī jaunu Latvijas valdību veido rāmi, vēl nav nekādas konkrētības. Konsultācijas ar Saeimā pārstāvētajām partijām Valsts prezidente sāks pēc 18. novembra. Pieņemami ir Vairas Vīķes—Freibergas izteikumi presē, ka šajā jautājumā steigties nevar. Jābūt drošiem, ka Latvijā būs Ministru kabinets, kurš varēs produktīvi darboties, kā arī tāds premjers, kurš spēj vadīt valdību līdz 9. Saeimas vēlēšanām. Pagaidām politiskās partijas nogaida un nesteidz atklāt savus nodomus, paziņojot, ka prezidente devusi ilgu laiku valdības izveidei.
Jūtam arī vēlēšanu tuvumu. No partijas “Jaunais laiks” aizgājušais deputāts Māris Gulbis kopā ar domubiedriem nodibinājis sabiedrisko organizāciju “Jauno demokrātu kustība”. Viņš informē, ka organizācija izvirzīšot alternatīvus veselības aprūpes, reģionālās reformas un citu sabiedrībā aktuālu jautājumu risinājumus. Iespējams, pēc pašvaldību vēlēšanām sabiedrisko organizāciju varētu pārveidot par partiju.
Kamēr politiskie procesi Eiropā un Latvijā vēl tikai kūņojas, Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji ir izvēlējušies, prezidenta amatā atstājot Džordžu Bušu. Balsojums nepārsteidz, jo amerikāņi acīmredzot nevēlas izraudzīt citu līderi laikā, kad valsts izvirzījusi un sākusi realizēt mērķus drošības uzlabošanai un terorisma apkarošanai pasaulē. Iespējams, cilvēkiem nav pārliecības, ka cits valsts vadītājs spēs labvēlīgi atrisināt radušos situāciju. Vai to izdarīs Džordžs Bušs? Karam Irākā joprojām nav paredzams iznākums.
Politiskie eksperti secinājuši, ka Buša palikšana prezidenta amatā neuzlabos ASV attiecības ar Eiropu. Abām sabiedrotajām nebūs viegli atrast kopīgu valodu, jo būtiskos jautājumos ASV nostāja ir krietni agresīvāka nekā vairumam Eiropas Savienības valstu.
Pagājušajā nedēļā mūs satrieca Latvijas hokejista Sergeja Žoltoka pēkšņā nāve. Viņš bija daudzu līdzjutēju iemīļots sportists, turklāt tik jauns, ka vēl spētu kaldināt komandai uzvaras. Paliek neatbildēts jautājums — kāpēc tā notika? Nevar likt vienlīdzības zīmi starp profesionālu sportu un veselību. Kāds paziņa teica, ka atzinība jebkuram sportistam nodrošina labus materiālos apstākļus. Tikai daļu naudas uzreiz jāparedz veselības uzlabošanai. Tas ir nežēlīgs dzīvesveids. Esot slavas virsotnē, no tā atteikties grūti.
Nerimst diskusijas par ārstu algām. Prasības kļūst aizvien uzstājīgākas. Protestē anesteziologi, arī ķirurgi pieprasa 700 latu lielu algu pirms nodokļu nomaksas.
Atbalstu lielākas algas ne tikai ārstiem, bet arī sētniekiem, bērnudārzu audzinātājām un pārdevējām, jo algu līmenis valstī netiek līdzi cenām. Prasīt 1200 latu ir naivi, jo lielākā daļa valsts iedzīvotāju saņem nedaudz pāri simtam latu. Turklāt, prasot šādu summu, ārsti zaudē sabiedrības atbalstu, jo šodienas apstākļos tas patiesi ir kaut kas nereāls. Ja tas ir veids, kā mudināt valdību kardinālāk lemt paaugstināt iedzīvotāju labklājību, tad viss kārtībā. Ja tikai domājot par sevi, tad uz kā rēķina? Mani nepārliecina arguments par atbildību. Kurš var apgalvot, ka, piemēram, autobusa vadītājam vai elektriķim ir mazāk atbildīgs darbs? Viņi arī atbild par cilvēku dzīvību.
Turklāt šajās diskusijās manipulē ar pacientiem. Lai arī izskan saukļi, ka nauda vajadzīga medicīnas sistēmai kopumā, neko vairāk par algām neprasa.
Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas televīzija svinēja 50 gadu jubileju. Pusgadsimts. Ja padomā, cik strauji mūsdienās attīstās tehnoloģijas, televīzija bērna vecumā vien ir. Visu mīlēta, pelta, apjūsmota un arī nievāta — tāda šos gadus mums bijusi Latvijas televīzija. Tā ir stabila vērtība, kurā atrodams viss. Prieks, ka šajos pārlieku komerciālajos laikos televīzijā ir vieta arī kaut kam analītiskam un izzinošam.
