Pēdējos gados bebru medības zaudējušas popularitāti, taču ne tāpēc, ka tās būtu kļuvušas mazāk interesantas, bet tādēļ, ka tirgū vairs nav pieprasījuma pēc bebrādām.
Pēdējos gados bebru medības zaudējušas popularitāti, taču ne tāpēc, ka tās būtu kļuvušas mazāk interesantas, bet tādēļ, ka tirgū vairs nav pieprasījuma pēc bebrādām. Bebru saviesies tik daudz, ka vietām viņi nopietni apdraud mežsaimniecību — aizsprostojot meliorācijas grāvjus, appludinot vērtīgas mežaudzes un sabojājot kokus.
Posta darbs
Lai uzzinātu, kā notiek bebru medības, kopā ar mednieku kluba “Dižmednis” mednieku Gunāru Prostakovu uz mežu devās arī “Staburags”.
Tiekamies kādā mežmalā Kokneses pagastā. Bebri te aizdambējuši lielu meliorācijas novadgrāvi un netraucēti darbojas jau vairāk nekā gadu.
— Mežs te pieder privātpersonām, — skaidro Prostakova kungs. — Medību kolektīvam noslēgts līgums, un mēs varam te medīt. Medības saskaņotas arī Kokneses mežniecībā. Bebri te paspējuši nodarīt lielu postu, viņi nograuzuši daudzus kokus, appludinājuši prāvas platības. Uzskata, ka vienu dambju sistēmu apsaimnieko četri dzīvnieki, taču pieredze liecina, ka šādā platībā var dzīvot pat 10 bebru.
Jāuzmanās no bedrēm
Uzmanīgi tuvojamies dambim, apejot bebru izraktās alas grāvja malā.
— Te jāiet īpaši uzmanīgi, — saka Gunārs Prostakovs. — Vietām var tikai nojaust, kur apakšā ala. Zemes virskārta var neizturēt cilvēka svaru, un gājējs var iekrist dziļā, ar ūdeni pilnā bedrē. Man reiz gadījās iekrist vienā šādā alā. Labi, ka neko nesalauzu, vienīgi drēbes bija slapjas un dubļainas.
Sāk ar apakšējo
Beidzot nokļūstam līdz dambim. Izrādās, bebri izveidojuši ne tikai vienu lielu aizsprostu, bet lejpus tā vēl divus mazākus.
Lai izvilinātu bebrus no alām un kaut nedaudz nosusinātu mežu, nāksies aizsprostus nojaukt. Sākam ar apakšējo. Pirmos divus aizsprostus nojaucam ļoti ātri, un lejup pa grāvi sāk traukties putojoša ūdens straume. Nu ķeramies klāt galvenajam dambim.
Izrādās, izjaukt bebru dambi nebūt nav tik vienkārši. Bebrs ir lielisks celtnieks. Grāvja dibenā slīpi iesprausti stipri koka zari, ierakts pat prāvs stumbrs. Zaru krāvums rūpīgi sastiprināts ar zāli un dubļiem, koku mizām. Tam jāiztur milzīgs ūdens spiediens. Kamēr jaucam dambi, Prostakova kungs stāsta, ka bebrs jau šajā naktī var nākt skatīties, kas noticis ar viņa būvi, un mēģinās to salabot. Krastā izsviestos sprunguļus otrreiz vairs neizmantos, vienmēr grauzīs jaunus.
Tikmēr dambis lēnām sāk padoties, un ūdens urdziņa, kura sākumā tikai nedaudz sūcās cauri aizsprostam, pārvēršas straumē. To grūti pārbrist. Ūdens līmenis strauji krītas, taču uzpludinājums ir tik liels, ka straume nenorims līdz pat nākamajam rītam.
Caurtekās slazdi
Dodamies nedaudz augstāk pret straumi un vairākās caurtekās ieliekam rāmjveida slazdus. Tās ir vienīgās lamatas, kuras lietot atļauj medību noteikumi. Kad atsperes uzvilktas, slazdus ievietojam ūdenī. Nu var gaidīt pievakari, kad pie izjauktā dambja izdosies ieraudzīt arī pašu cēlāju.
Apciemo cauna
Rudenīgā diena mežā aizrit ātri. Saule laižas rietā, un mēs esam atpakaļ mežā. Apmetamies starp vairākiem lieliem kokiem pavisam netālu no dambja. Prostakova kungs klusu brīdina, ka bebrs var iznirt jebkurā mirklī. Iespējams, viņa tuvošanos nodos vien sīka burbulīšu virtene, taču varbūt virs ūdens būs redzams dzīvnieka purniņš.
Bises pielādētas. Gaidām un ieklausāmies meža skaņās. Gaisu iekustina neliela vēja pūsma, un no kokiem sāk birt lapas. Gluži kā miniatūras zelta plāksnītes, mirdzēdamas rietošās saules staros, tās bez skaņas krīt tumši brūnajā ūdenī, kas, vēl arvien skaļi guldzēdams, veļas pāri dambim. Vītero putni. Kaut kur aiz muguras mežā nokrakst sauss zars, iečabas lapas. Iespējams, mums garām paiet kāda stirna, varbūt alnis dodas cauri tuvīnajam izcirtumam. Taču grāvī joprojām nekas nenotiek. Pēkšņi pretējā karstā kaut kas iečabas. Sasprindzinājums pieaug. Vai bebrs izlīdis krastā mums pašā degungalā tā, ka viņu nepamanījām? Pēkšņi pāri satrunējušam bērza baļķim pārveļas brūns kamoliņš. Uz dambja zvēriņš apstājas un uzmanīgi ieklausās. Tad pavērš skatu uz kokiem, kur esam paslēpušies mēs. Uz brūno lapu fona labi izceļas dzīvnieka dzeltenā pakakle. Tā ir akmens cauna…
Bebri neuztraucas
Mežā arvien vairāk satumst. Apklust putnu balsis, un gandrīz neko vairs nevar saskatīt. Bebri tā arī neatpeld. Prostakova kungs stāsta, ka, iespējams, viņi vēl neuztraucas par ūdens līmeņa pazemināšanos. Varbūt viņi atpeldēs kādu citu vakaru. Arī slazdi ir tukši. Dodamies mājup, lai atgrieztos kādā citā reizē.
