Rūgtas mācības

Aizvadītā nedēļa iezīmējās ar diviem notikumiem, kas nevarēja atstāt vienaldzīgu. Vispirms atgadījums Ēbelmuižas pamatskolā, kurā mācās nedzirdīgie un vājdzirdīgie bērni. Raidījums “4. studija” saņēma video no kādas mammas, kuras bērns ir šīs skolas audzēknis. Video nofilmēta saruna (grūti gan to nosaukt par sarunu — aut.), kā internāta audzinātāja, kura ir arī sociālo zinību skolotāja, kliedz uz kādu skolēnu, nosaucot viņu par slimu un idiotu. Mācību iestādē piebilst, ka nevar gan pateikt, kad tas īsti ir noticis un kas ir otra skolotāja, kas redzējusi notiekošo, uzrunājusi kolēģi vārdā un teikusi “ejam”.

Kā vērtēt skolotājas rīcību? Divas dienas pēc televīzijas sižeta filmēšanas skolas vadība pārtrauca ar viņu darba tiesiskās attiecības. Arī atbildīgie dienesti izvērtēs visus apstākļus, un, iespējams, nu jau bijusī skolotāja tiks saukta pie administratīvās atbildības. Kā atklājusi video iesūtītāja, pie mācību iestādes direktores ar sūdzībām vecāki vērsušies ne reizi vien, uz kurām viņa nav reaģējusi.

Mani visvairāk izbrīna, ka skolotāja neatceras, kuru bērnu viņa ir nosaukusi par slimu un idiotu un kad tas bijis. Laikam jau tieši šāda komunikācija bija viņas ikdiena, ka neko tādu nevar atminēties. Ja tiešām tas būtu ārkārtējs gadījums, to atcerētos uz mūžu. Cilvēkam, kas ieguvis augstāko izglītību pedagoģijā, būtu jāapzinās, ko nozīmē strādāt ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Konkrēti šiem bērniem nav lemts sarunāties, bet tikai sazināties zīmju valodā, viņiem nedēļa jāpavada projām no ģimenes, viņiem ir arī citas grūtības un sāpes, par kurām mēs pat nenojaušam. Nosodījumu pelnījusi arī otra kolēģe, kas visu redzēja un dzirdēja, aktīvi neiejaucās, lai to pārtrauktu.

Sestdienas vakarā Latgales pusē izdzisa mazā Andreja dzīvība. Ap pusdiviem dienā zēns izgāja no mājām, ap trijiem policija par to saņēma ziņu. Cik gan tālu var aiziet nepilnus divus gadus vecs bērns? Bez apaviem, iespējams, arī bez siltā apģērba, tipināja, kur deguntiņš rāda, un neviens nemanīja. Tiešām grūti noticēt. Taču skaidrs ir tas, ka māmiņai un vecmāmiņai alkohols ir prioritāte, bet bērns tikai dzīves piedeva.

Diemžēl meklētāji nepaguva, mazā puisīša dzīvībiņa jau bija izdzisusi. Taču briesmīgākais, ka daudzi bērni ir tikpat apdraudēti kā Andrejs. Ja viņam vairs palīdzēt nevar, tad pārējiem vēl var. Te nav vietā būt “neredzīgam” un izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā. Ir jāsaņemas un jārunā. Tikai pēc tam varam atbildību prasīt arī atbildīgajiem dienestiem.

Rūgtas mācības. Vai kāds izdarīs secinājumus? Visdrīzāk nē. Alkohola mirkumā apraudās vienu un “liks pamatus” nākamajam. Tad vēl un vēl… Visās nelaimēs vainos kaimiņus, sociālos dienestus un valdību, tikai ne sevi.