Iespējams, pēc kāda laika taps disertācija “Mēness aptumsuma ietekme politikā”, jo aizvadītās nedēļas notikumi bija krietni vien neprognozējamāki par zemestrīci Japānā.
Iespējams, pēc kāda laika taps disertācija “Mēness aptumsuma ietekme politikā”, jo aizvadītās nedēļas notikumi bija krietni vien neprognozējamāki par zemestrīci Japānā. Atšķirībā no tālās Austrumu zemes Strasbūrā un Rīgā pamatīgi šūpojās tikai politiķu krēsli.
Induļa Emša valdība kļuvusi par pirmo atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē, kuras krišanas oficiālais iemesls ir balsojums pret valsts budžetu. Ja iepriekšējo valdību krišanas iemeslus aptuveni varēja prognozēt, tad šāds variants, kad “savējie sit savējos”, proti, Tautas partija, kura ir koalīcijā, nobalso pret budžetu, kuras sastādītājs ir pašu partijas pārstāvis, nu jau bijušais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, ir kaut kas nebijis. Kā Valsts prezidente atzīst, “diezgan oriģināls” valdības gāšanas mehānisms. Tas vien norāda, ka budžets nav galvenais iemesls, kāpēc Induļa Emša valdībai ceturtdiena izrādījās melnā diena. Acīmredzot varas pīrāgs ir tik salds, ka tajā gribas kost un kost. Tiklīdz jūti, ka citam tiek vairāk un topi nobīdīts malā, sāc perināt visneiedomājamākos plānus.
Pēdējā laikā neveicas Tautas partijai. Pēc “Latvijas faktu” datiem, jau trešo mēnesi pēc kārtas tai samazinājās reitingi — no 9,2 procentiem augustā līdz 7,3 procentiem oktobrī. Zaļo un zemnieku savienības popularitāte pieauga no 5,3 procentiem augustā līdz 8,9 procentiem oktobrī. Pārāk maza ietekme “oranžajiem” bija arī valdībā. Premjers gan vēlējās viņiem piešķirt satiksmes ministra krēslu, bet Ainārs Šlesers tajā bija “ieķēries” kā ar skrūvspīlēm un nelaida to vaļā. Trešdien neatbrīvojās arī kārotais Saeimas priekšsēdētājas krēsls, jo neapstiprināja jauno Eiropas Komisiju.
Toties tagad Tautas partija atkal centrā. Lai gan neviens vēl nespēj prognozēt, kāda būs jaunā valdošā koalīcija, pirmie sarunu raundi jau notikuši ar visiem labējiem politiskajiem spēkiem un ārpusfrakciju deputātiem, kuri ievēlēti no “Jaunā laika”. “Jaunā laika” līdera Einara Repšes vaigs kļuvis starojošs. Kā nu ne — uzaususi cerība likt otas malā un vairāk nodarboties ar politiku. Kad viņam jautāts, vai arī pats uzņemtos veidot valdību, viņš atbildēja: “Arī es to ar visu nopietnību uzņemtos, bet es to nestādu par pašmērķi.” (“Vakara Ziņas”) Protams, dīvaina šķistu mūžam nesamierināmo savienība — tas ir apmēram tā, ka pele ar kaķi nolēmušas veidot kopēju partiju. Matemātiski tas gan būtu diezgan vienkāršs variants. Tautas partijai (TP) un “Jaunajam laikam” (JL) kopā ir 44 mandāti (TP — 20, JL — 24). Tai vajadzīgs tikai viens sabiedrotais, jo Latvijas Pirmajai partijai ir 14, Zaļo un zemnieku savienībai — 12, bet “”TB”/LNNK” — 7 deputāti. Taču līdzšinējā pieredze rādījusi, ka tik vienkārši pie mums nekas nenotiek. Arī Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja Aigara Kalvīša rezumējums — “sarunas parādīja, ka mums nav domstarpību ar bijušajiem koalīcijas partneriem un neatkarīgajiem deputātiem, taču ar “Jauno laiku” tajās nekādu rezultātu nav” (“Diena”), liek domāt, ka jaunās valdības veidošana būs diezgan akmeņains ceļš. Pēc pašreizējām aplēsēm, pie tās tiksim tikai novembra beigās.
Kad aptaujājām lasītājus par politiskajām norisēm valstī, arvien biežāk dzirdam atbildi: “Mani politika neinteresē!”. Tas arī saprotams, jo diemžēl arvien dziļāka kļūst plaisa starp nabagiem un bagātajiem. Cilvēki aizņemti ar izdzīvošanas problēmu risināšanu, un cirka izrādes Saeimā viņiem jau apnikušas. Ko lai atbild kādas laucinieces izmisīgajam jautājumam: “Kā lai izdzīvoju, ja man par visu vasaru audzēto bullīti sola tikai 50 latu?”. Kādu gan var prognozēt Latvijas lauku nākotni, ja, piemēram, no kāda pagasta 10 jauniešu, lāga nezinot svešvalodas, dodas darba meklējumos Īrijā. Pašu valstī viņi nav vajadzīgi.
Pēdējie notikumi rāda, ka nesatricināma nav arī Eiropas Savienība. Jaunais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Barrozu dienu pirms Mēness aptumsuma un stundu pirms paredzētā uzticības balsojuma Eiropas Parlamentā paziņojis, ka atsauc piedāvāto Eiropas Komisijas sastāvu.
“Tas bija labākais, kas varēja notikt,” tā aizvadītās trešdienas notikumu Strasbūrā vērtēja ne viens vien politiķis. Latvijas izvirzītā Ingrīda Ūdre ir to piecu vidū, kuru karjera Eiropā šobrīd ir visnestabilākā. Patlaban viņa patiešām ir neapskaužamā situācijā — jau dodoties uz Briseli, viņu pašas mājās teju ar akmeņiem nomētāja, nu daudziem prieks, ka viņa piesaukta nomaināmajiem komisāriem. Taču, kā uzsver politoloģe Žanete Ozoliņa, “skaidra ir viena lieta — Ūdres dēļ komisija nekrita!” (“Diena”).
Savukārt piektdiena Romā nekādus pārsteigumus nesagādāja. Svinīgā ceremonijā 25 Eiropas valstu līderi parakstīja pirmo Eiropas Savienības Konstitūciju. Tagad viens no svarīgākajiem procesiem būs to ratificēt. Vismaz 10 valstīs notiks referendumi. Vairāk nekā 300 lappusēs un 448 pantos ietverts ļoti daudz un dažādu normu. Pēc “Eurobarometer” veiktās aptaujas, 30% respondentu atzinuši, ka labi informēti par Konstitūciju. Viens no zemākajiem rādītājiem ir Latvijā — 16%. Tas šķiet likumsakarīgi — Konstitūciju ratificēs Saeima, un lielai daļai iedzīvotāju tā neinteresē, jo viņi neko nevarēs mainīt. Politiķi lēš, ka pārsteigumu var sagādāt eiroskeptiskākās valstis Dānija un Lielbritānija, nobalsojot pret Konstitūciju. Acīmredzot viena sega 25 valstīm ir visai paknapa.
Sestdien Aizkraukles kultūras namā viesojās burvju mākslinieki Paļčevski. Diemžēl gatavu laimes recepti baltās maģijas brīnumdari nevienam neiedeva. Tā jāmeklē katram pašam, neievērojot ne rudens, ne politikas dubļus.
