Bieži vien nākas saskarties ar valsts ierēdņu neizdarību, neiejūtību un nevēlēšanos palīdzēt. Nule atklātībā nācis gadījums, kurš pārspēj visu iepriekš dzirdēto un piedzīvoto.
Bieži vien nākas saskarties ar valsts ierēdņu neizdarību, neiejūtību un nevēlēšanos palīdzēt. Nule atklātībā nācis gadījums, kurš pārspēj visu iepriekš dzirdēto un piedzīvoto.
Rīgā kādā ģimenē aug jau septiņus mēnešus vecs zēns, kuram nav juridiski fiksēta vārda, personas koda un dzimšanas apliecības. Zēna vecāki nevar saņemt sociālās garantijas, jo mazulis nācis pasaulē mājas dzemdībās, un valsts iestāde atteikusies atzīt viņa dzimšanas faktu. Dzemdības vadīja sertificēta vecmāte. Viņa uzrakstīja dzimšanas apliecinājumu par dzemdētāju un piedzimušo mazuli, taču dzimtsarakstu nodaļas darbinieki atteicās to pieņemt, jo izziņu par bērna dzimšanu drīkstot izsniegt ārsts vai ārstniecības iestāde. Tādēļ līdz šim brīdim Latvijas pilsoņiem dzimušais bērns nevar legāli apmeklēt ārstus, viņu nevar pieteikt bērnudārzā.
Bērnam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības uz vārdu un pilsonību — to paredz Cilvēktiesību konvencija. Savukārt Tieslietu ministrijas ierēdņi uzskata, ka saskaņā ar Ārstniecības likumu un likumu “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju” bērnu šobrīd nevar reģistrēt.
Dzemdības mājās notiek ne pirmo reizi, taču problēmas ar bērna reģistrēšanu radušās tikai šajā dzimtsarakstu nodaļā. Ierēdņi septiņu mēnešu laikā nav spējuši palīdzēt — piedāvāt kādu alternatīvu problēmas risinājumu. Tā šķiet nevis nespēja, bet nevēlēšanās pildīt pienākumus, slēpjoties aiz likuma pantiem un nesaprotamām instrukcijām.
Ja likumdošana patiesi neparedz šādu gadījumu, te darbs Aināra Baštika vadītajai Bērnu un ģimenes lietu ministrijai. Varbūt vērts pārskatīt jau esošo likumu nepilnības, nevis kalt plānus, kā ar dedzīgiem uzsaukumiem Latvijā uzlabot demogrāfisko situāciju.
