Sestdien Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” notika grāmatas “Disidents vai nodevējs” atvēršanas svētki. Tā stāsta par novadnieku — režisoru un aktieri Jāni Vītoliņu.
Sestdien Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” notika grāmatas “Disidents vai nodevējs” atvēršanas svētki. Tā stāsta par novadnieku — režisoru un aktieri Jāni Vītoliņu.
Grāmatu pēc Jāņa Vītoliņa dienasgrāmatām, publikācijām par viņu un intervijām uzrakstījusi teātra zinātniece Gundega Saulīte.
— Nu jau vairākus gadus Jāņa Vītoliņa nav mūsu vidū. Mēs, viņa laikabiedri, atzīstam, ka grāmatas izdošanai par viņa trauksmaino dzīvi patlaban ir īstais laiks, — atzīst Gundega Saulīte.
Režisors Edmunds Freibergs grāmatu raksturojis kā dienasgrāmatu par Jaunatnes teātra būtību, par katra teātra ikvienu, jo tajos dzīve vienmēr bijusi, ir un būs ļoti trauksmaina.
— Tā bija arī Jaunatnes teātrī, kurā, kā raksta Jānis Vītoliņš, nekad nevarēja zināt, kā diena sāksies, vēl jo mazāk — kā tā beigsies. Dzīve bijusi tik piedzīvojumiem un pārsteigumiem bagāta, ka bieži vien visrūpīgāk sagatavotos pasākumu plānus vajadzējis mainīt un darīt pavisam ko citu, kas tajā dienā bijis paredzēts, — stāsta Saulītes kundze.
Par kolēģa Jāņa Vītoliņa vitalitāti un prasmi kolektīvā uzturēt možu noskaņojumu, nekad nekrist panikā, pat uz nopietnām lietām palūkoties no malas un ar smaidu aizkraukliešiem stāstīja aktieri Anta Krūmiņa, Rita Meinerte un Ivars Brakovskis.
Jautri un kurioziem pārpilni bijuši teātra braucieni pa Latviju.
Ritas un Ivara kāzās Vītoliņi bijuši vedējpāris. Abu ģimeņu draudzība turpinās joprojām. Kaut arī Jāņa Vītoliņa kundze Ludmila nu ir bez Jāņa, viņa tomēr nav viena. Ludmilas kundze ir kopā ar četriem bērniem un draugiem, daudzi ir Jāņa Vītoliņa laikabiedri un skolēni.
— Jāņa dzīve aprāvās tik pēkšņi un tieši tad, kad viņam pēc pārmaiņām teātra jomā un vairāku gadu meklējumiem tapa daudz radošu plānu. Žēl, ka tos neizdevās īstenot, — sacīja Ludmilas kundze.
Vai labi lasīt cilvēka dienasgrāmatas un svešas vēstules — tā varbūt jautās daudzi lasītāji. Tomēr, ja šie sava laika liecinieki vēsta nākamajām paaudzēm, kā radošie ļaudis dzīvoja tad, kad itin viegli varēja kļūt par “tautas ienaidnieku”, mērķis attaisno līdzekļus. Lai par to spriestu, grāmata jāizlasa, jāielūkojas ne tikai Jāņa Vītoliņa, bet arī viņa kolēģu dzīvē.
