Jeļenu Kobizevu pamatoti var dēvēt par hip—hop deju virziena pamatlicēju Aizkraukles rajonā. Ilgus gadus viņas vadītajās deju studijās jaunieši apguva mūsdienīgu deju soļus.
Jeļenu Kobizevu pamatoti var dēvēt par hip—hop deju virziena pamatlicēju Aizkraukles rajonā. Ilgus gadus viņas vadītajās deju studijās jaunieši apguva mūsdienīgu deju soļus. Tad bija pārtraukums, jo Jeļena trīs gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Tagad viņa atgriezusies un turpina dejot.
Horeogrāfe un mūziķe vienā personā
— Kā sākāt dejot mūsdienīgos ritmos?
— Esmu mūziķe. Beidzu Aizkraukles mūzikas skolas akordeona klasi, tad Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu. Dažus gadus strādāju mūzikas skolā. Dejot man patika, bet doma pievērsties tam radās nejauši. Tolaik hip—hop dejoja visā pasaulē, arī pie mums jauniešus tas interesēja. Taču Latvijā cilvēkiem nebija zināšanu, kā šīs dejas mācīt. Bija tikai tādi entuziasti kā es, kuri visu apguva pašmācībā. Sāku strādāt Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā 1993. gadā un vadīju deju studiju “Street Company”. Drīz vien piedalījāmies savā pirmajā konkursā Ogrē, kur ieguvām trešo vietu. Vēlāk panākumu un atzinības netrūka. Daudz dejojām koncertos. Arī Aizkrauklē rīkojām deju festivālus. Bērniem un jauniešiem tas patika. Daži vairs nedejo, bet citi turpina izglītoties, lai paši varētu mācīt hip—hopu.
— Kā rodas deja?
— Mūzika skan, un pamazām veidojas arī kustības. Dažreiz pat naktī rodas kāda ideja. Tad mēģinu, lai neaizmirstu un iedejotos. Maz apmeklēju kursus, bet pati iestudēju dejas. Arī konkursos daudz interesantāki ir pašu veidotie priekšnesumi, nevis kaut kur aizgūtie. Iestudēt deju soli pa solim ir liels un grūts darbs. Esmu horeogrāfe un mūziķe vienā personā. Dažkārt viena kustība jāmācās vairākas stundas, lai tā būtu skaista un izjusta. Tas viss jāapvieno ar mūziku.
Bez valodas esi niecība
— Hip—hop dejas esat mācījusi ne tikai Aizkrauklē, bet arī citviet rajonā.
— Bija deju grupas Pļaviņās, Koknesē, Jaunjelgavā, Ogrē un Līvānos, kura īpaši labi darbojās. Jaunieši nāca un piedalījās ar lielu entuziasmu. Kad ar Aizkraukles dejotājiem koncertējām kādā rajona skolā, parasti bērni bija sajūsmā un arī vēlējās mācīties dejot. Visur izbraukāt nespēju. Vadīju kursus deju skolotājiem, un daži vēl tagad strādā. Žēl bija pārtraukt iesākto darbu, bet visu pagūt nevarēju. Turklāt devos uz Angliju.
— Kāpēc tāda izvēle?
— Aizbraucu ciemos pie vīra, viņam tur jau bija pastāvīgs un stabils darbs. Domāju — pastrādāšu vasaru un braukšu mājās. Iznāca tā, ka paliku Anglijā trīs gadus. Nokļuvu valstī ar krasi atšķirīgiem dzīves apstākļiem. Devos turp pilnīgi bez jebkādām angļu valodas zināšanām. Sākumā tas ir ļoti nomācoši, jo cilvēks bez valodas tur ir niecība. Visi uz tevi kliedz un izrīko, kā vēlas. Tu neesi nekas! Darba devējs to apzinās un izmanto, jo cilvēkiem darbs vajadzīgs. Mana pirmā darbavieta bija rūpnīcā, kur pakoju videokasetes un kompaktdiskus veikaliem. Visu dienu cilāju lielas kastes, jutos kā cietumā. Sarunāties nedrīkstēja, uzraugs stāvēja un visus uzmanīja. Sākumā vakaros biju ļoti nomākta un teicu, ka braukšu mājās. Brīžiem nesapratu, ko tur daru. Pamazām iemācījos angļu valodu. Vienā mājā dzīvojām kopā ar itāļu un norvēģu strādniekiem. Es viņus burtiski mocīju, lai runā ar mani angliski. Pēc tam pusgadu zināšanas papildināju valodu koledžā.
Baidās riskēt
— Lai arī svešajā zemē klājās grūti, izlēmāt tur palikt?
— Kad apguvu valodu, atradu vieglāku darbu un sāku arī labāk pelnīt. Tad iepazinos ar vienu grieķu sievieti, un viņa piedāvāja strādāt viesnīcā. Uzklausīju telefona zvanus, un tas darbs man patika. Strādāju naktīs, jo Anglijā tolaik uzturējos nelegāli. Ir cilvēki arī no Latvijas, kuri šajā valstī dzīvo jau gadiem un joprojām dara pašus vienkāršākos un mazapmaksātos darbus. Viņi baidās meklēt jaunas iespējas, lai nepazaudētu vismaz to, kas jau ir. Tagad ir daudz grūtāk, jo strādāt gribētāju ir daudz, bet darbavietu arvien mazāk. Ja nepratīsi izdzīvot, aizbrauksi mājās. Kāda ir izeja? Citā valstī cilvēks nav nekas, un Latvijā tāpat. Vienīgi atšķiras samaksa. Tagad es paziņām saku, ka bez valodas ārzemēs būsi pēdējā vietā.
— Vai materiālais ieguvums deva cerēto gandarījumu?
— Naudas ziņā es tur varēju atļauties visu, ko te nekad. Dažkārt skumji skatīties, kā cilvēki Latvijā dzīvo. Te es noteikti nepelnīšu tik daudz kā Anglijā, toties tagad varu darīt to, kas man patiešām patīk. Nauda cilvēkam ir svarīga, bet ne vienmēr tā ir galvenā. Atgriezos, jo mājās gaidīja dēli Roberts un Viktors, kuri šo laiku pavadīja pie vecmāmiņas. Turklāt jāpabeidz arī studijas Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, apgūstu deju pedagoģes profesiju.
Pārsteidz melnādainos dejotājus
— Anglijā izdevās arī dejot?
— Mēģināju to darīt. Ēkā, kur dzīvojām, bija kāda deju studija. Devos turp izpētīt situāciju. Nekas atšķirīgs nebija, viss kā pie mums. Par telpu īri vajadzēja maksāt daudz, un jebkurā brīdī varēja pārbaudīt, kādi cilvēki strādā. Tā kā biju nelegālā statusā, nesāku tur darboties. Ja es aizbrauktu tagad, varētu mācīt dejas — valodu protu, ir arī attiecīgās zināšanas. Turklāt šis darbs ir ļoti labi apmaksāts. Deju skolotāji Anglijā lielākoties strādā privāti.
— Vai izdevās padejot vismaz savam priekam?
— Izdevās. Biju dažos klubos un secināju, ka dejas ne ar ko neatšķiras. Apmeklēju arī vienu klubu, kur galvenokārt ir melnādaino cilvēku publika. Gribēju paskatīties, kā viņi dejo, jo hip—hop virziens nāk no Āfrikas. Piegāju diskžokejam un lūdzu, lai nospēlē šādu mūziku. Viņš uz mani tā dīvaini paskatījās un teica, ka es taču esot baltā! Kā es varot to prast? Tomēr parādīju viņiem visiem klasi. Balvā saņēmu lielu pudeli šampanieša. Anglijā liela problēma ir narkotikas, ko lieto ļoti daudz jauniešu. Diemžēl arī Latvijā šī nelaime vēršas plašumā. Manuprāt, gan te, gan citviet jauni cilvēki vairs neprot atpūsties.
Dzīvotu citur
— Vai domājat, ka spētu atkal strādāt un dzīvot citā valstī?
— Kamēr bērni ir te, nedomāju nekur braukt. Vecākajam dēlam ir piecpadsmit gadu, plānojam, ka viņš varētu mācīties kādā ārvalstī, bet pēc tam doties pie tēva, kurš turpina strādāt Anglijā. Par nākotni neko vēl nezinu, tomēr es izvēlētos ārzemes. Ja Latvijā dzīves apstākļi uzlabotos, tad būtu citādi.
— Pēc atgriešanās no Anglijas turpināt darbu deju studijā “Street Company”?
— Jā. Cilvēki zvanīja un aicināja atkal darboties. Patīkami, ka esmu vajadzīga. Atnāca visi mani bijušie audzēkņi. Uztraucos, kā pēc triju gadu pārtraukuma spēšu dejot. Sāku, un tā lieta veicas. Tagad studijā mācās audzēkņi no 12 gadu vecuma. Ir divu līmeņu grupas — iesācējiem un jauniešiem ar iemaņām.
— Kam labāk padodas dejošana?
— Pārsvarā meitenēm. Ir puišu grupa, kuri dejo breiku. Viņi vairāk darbojas patstāvīgi. Par dažiem bērniem jau pirmajā nodarbībā varu pateikt, kuri būs labi dejotāji. Viņi visu ātri uztver un spēj atkārtot kustības. Dažiem padodas grūtāk, lai arī ir liela vēlēšanās dejot. Tiekoties ar vecākiem, uzsveru, ka ne visi bērni būs dejotāji un koncertēs. Tomēr katrs var apmeklēt studiju un mācīties, ja patīk šīs dejas. Nevienu neatraidu.
— Vai dejas prasme atkarīga no cilvēka mentalitātes un tautības?
— Noteikti, jo mēs katrs ar kaut ko atšķiramies. Krievu tautības bērni ir temperamentīgāki. Tas viņos ir no dabas. To pašu var teikt arī par dažu latvieti. Tomēr visvairāk dejas prasme atkarīga no dzirdes. Jo tā attīstītāka, jo panākumi būs labāki. Saviem audzēkņiem atgādinu, ka jānāk uz katru nodarbību, lai kaut ko sasniegtu.
Vajag asumu
— Ģimenē esat vienīgā dejotāja?
— Tā ir. Man ir divas māsas, bet neviena ar to nenodarbojas. Arī vecākais dēls nedejo. Es saviem bērniem saku — kā tad tā, kurš gan būs mans aizstājējs? Pieteicās jaunākais puika. Viņš mācās otrajā klasē un dejo manā studijā.
— Vai nav bijusi vēlēšanās dejot, piemēram, balles dejas?
— Nē. Varu paskatīties, bet mani tas nesaista. Balles dejas ir kaut kas konkrēts — valsis, kviksteps vai fokstrots. Ar mūsdienīgajām dejām ir citādi. Vienmēr ir kaut kas jauns un radošs. Turklāt man vajag kaut ko dedzīgāku un asāku, ko dod tieši hip—hop.
Relaksē klavieres un auto
— Kas jūs vēl saista ikdienā?
— Varu droši apgalvot, ka visa mana dzīve ir deja. Tā ir kā jaunības eliksīrs — kamēr spēj kustēties, cilvēks nenoveco. Jūtos gandarīta, ka varu dejot līdz ar jauniešiem un pat labāk par viņiem. Kad jūtos slikti, spēlēju klavieres. Esmu taču mūziķe. Patīk braukt ar automašīnu. Tā ir mana atpūta. Pašlaik mācos autovadītāju kursos. Vēl jānokārto eksāmeni, un tas nemaz nav viegli.
— Kādu automašīnu jūs sauktu par savējo?
— Džipu, tādu nelielu. Iedomājos sevi zaļā perlamutra krāsas automašīnā. Galvenais, lai ir magnetofons un lai salonā skan mūzika. Bez tās es nevaru.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jeļena Kobizeva.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 30. marts, Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: deju studijas “Street Company” vadītāja un aerobikas trenere.
IZGLĪTĪBA: mācās Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 4. kursā.
ĢIMENE: vīrs Eduards, dēli — Roberts (8 gadi) un Viktors (15 gadi).
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: dejošana un braukšana ar automašīnu.
