Viņš ilgus gadus bija Neretas pūtēju orķestra vadītājs (1922.—1949.), aktīvs sabiedrisks darbinieks, Neretas kooperatīva priekšnieks.
Viņš ilgus gadus bija Neretas pūtēju orķestra vadītājs (1922.—1949.), aktīvs sabiedrisks darbinieks, Neretas kooperatīva priekšnieks. Viņš rūpējās, lai Neretā uzceltu modernāko pienotavu apriņķī, un daudz darīja, lai sabiedrisko ēku celtniecība notiktu raiti. Viņa mūžs bija veltīts Neretai. Jānim Lapiņam 25. oktobrī apritētu 100 gadu.
Cilvēka dzīve ir kā upe, kura neapturami plūst pretī mūžībai. Tā ir gaiša un saulaina, bet reizēm kara uguns pārtrauc mierīgo plūdumu. Politiskie notikumi kā bargs ziemas sals kaļ to ledus važās, tikai dziļi zem ledus dzīves upe plūst tālāk, līdz kādā brīdī apstājas pie mūžības vārtiem.
Klausos raidījumu “Daudz laimes!”. Tajā vecajiem ļaudīm, maniem vienaudžiem, atskaņo mūziku, kura ielīksmo viņu sirdi. Īpašas sajūtas manī raisa pūtēju orķestra koncerti, kad skan trompetes, alts, tenors, bet cauri visam dzirdams baritona skanējums. Un atmiņas kā zelta bites lido ap mani.
Dūmaļas ragi neskan
Man ir tikai četri gadi. Kad vasaras vakaros esmu laukā, kaimiņos dzirdu dīvainas skaņas. Reizēm nepatīkami spalgas, citreiz zemas un dobjas, dažkārt izklausās pēc dzirdētas dziesmas. Bet tā nav dziedāšana. Kas tur kaimiņos tā savādi skan? “Kārlis mācās ragā pūst. Neretā ir ragu orķestris,” tēvam nav vairāk laika. Aizdomājos. Ragi… Ja pūš, tad skan. Dūmaļai arī ir ragi. Nometu Dūmaļai zāli, viņa noliec galvu. Es pūšu uz ragiem, bet nekā. Neskan! Tēvs smej: “Redzi, meitiņ, tie ragi ir lielas un mazas metāla taures. Lai tās labi skanētu, daudz jāmācās.”
Sestdienu un svētdienu vakaros no Sudmalu salas dzirdamas jaukas skaņas. Tur zaļumu svētkos spēlē pūtēju orķestris, to vadot Jānis Lapiņš. Brīnumaini cilvēki! Var izpūst jaukas skaņas, kas man tik ļoti patīk. Kaut es varētu tur nokļūt! Lūdzos, lai mani paņem kādreiz līdzi zaļumos.
Polku lec jauni un veci
Atceros saulaino Līgo svētku novakari. Sēdēju blakus tēvam un māsai un platām acīm skatījos apkārt. Muzikanti sēdēja uz bīnes (skatuves) ap garu galdu. Uz tā bija brīnišķīgas, mirdzošas taures: lielas un mazas, resnas un tievas, saliektas kā kliņģerī. Pati lielākā pieslieta galda galā, tā bija manā augumā. Viens gals tik plats, ka es tajā varētu ielīst.
Māsa piebikstīja: “Redz”, kur nāk Šausmānu ļaudis: Velta (nākamā dzejniece, kuru kara vētras arī aizdzen svešumā. Pēc gadiem viņa atgriezās, tikai vairs Neretas Ķesteru kapsētā), Lucija, Harijs un pusbrālis Brunovskis virsnieka formā.” Saulē mirdzēja Veltas tumšie mati, smaids rotāja viņas saules kveldēto seju, bet rokā kvēloja tumši sarkans peonijas zieds. It kā tikai viņus gaidījis, no galda piecēlās stalts vīrs, pamāja ar tauri, un jautras marša skaņas pāršalca salu.
Pēc tam spēlēja valsi, un laukums piebira ar jauniem un veciem dejotājiem. Ugunīgo polku lēca jauni, lēca bērni. Arī veči, saldu Jāņu alu iedzēruši.
Pēc kara neretieši, piekusuši saimniecību atjaunošanas darbos, gribēja arī papriecāties, padejot Sudmalu salā. To varēja pieskandināt tikai pūtēju orķestris.
Muzikanti visur klāt
1922. gada 21. maijā Latvijas Nacionālās jaunatnes savienības Neretas nodaļa nodibināja pūtēju orķestri un iegādājās mūzikas instrumentus. Orķestri vadīja Jānis Lapiņš. Daudzi gribēja spēlēt, bet izvēlējās piemērotākos. Jaunos apmācīt palīdzēja kaimiņš Bringmanis. Mēģinājumi notika mūsmājās, kaimiņos un arī Neretas centrā. Lielākā daļa pūtēju bija neretieši: Bringmanis, Kaņepējs, Kāpostiņš, Putniņš, Ozols, Saulītis, Siliņš, Svētiņš. Taču daudzi brauca no kaimiņu pagastiem: no Zalves — Bērziņš, no Rites — brāļi Vilmaņi, daži arī no Mēmeles, Viesītes, Ērberģes.
Skolas gados Bērnu svētkos gājienā uz Sudmalu salu soļojām orķestra marša ritmā. Arī vingrojām un dejojām šīs mūzikas pavadījumā.
Pūtēju orķestris un tā vadītājs Jānis Lapiņš bija Neretas sabiedriskās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Viņi spēlēja himnu valsts svētkos, sarīkojumos, iesvētīja jaunās celtnes. Spēlēja kāzās, izvadīja mūžībā un spēlēja kapusvētkos.
Pētot ziņas par Jēkabpils apriņķa pagastiem, biju pārsteigta: Neretā uzcelts visvairāk celtņu (pasts, kooperatīva veikals, biedrības nams, pamatskola, modernākā pienotava). Te valdīja rosīga kultūras dzīve.
Lodziņtēva ideju īstenotājs
A. Šteinberga, savulaik aktīva pašdarbniece, atceras: “Visu pasākumu ierosinātājs Neretā no 1920. līdz 1940. gadam bija Lodziņtēvs, pagasta rakstvedis. Ieceres īstenoja Jānis Lapiņš — izdarīgs un godīgs cilvēks, ļoti labs organizators, kurš vienmēr izpildīja solīto.
Kas bija šis staltais vīrs? Daudzu apbrīnotais, mīlētais, cildinātais, dažu apskaustais un nīstais.
Skaņu pasaulē
Jānis Lapiņš dzimis 1894. gada 25. oktobrī. Kad puisēnam ir četri gadi, nomirst tēvs. Mātei vienai grūti ar diviem puišeļiem, tāpēc Jāņa turpmākā dzīve rit vecākās māsas ģimenē. Tajā jau aug trīs dēli. Jānis ir kluss un noslēgts. Mazajam zēnam patīk noslēpties un klausīties putnu dziesmās, dzīvnieku balsīs, vēja auros. Viņam patīk arī dziesmas. Savilcis lūpiņas, puisēns cenšas atdarināt dzirdētās skaņas: baloža dūdošanu, ķīvītes balsi, lakstīgalu, dzērvju atvadu dziesmu, vēja svilpošanu skurstenī.
Kad zēni paaugušies, māsasvīrs visiem nopērk taurītes un algo skolotāju, lai māca mūziku. Jānim veicas vislabāk. Viņam ir muzikālā dzirde, laba atmiņa, stipra griba un liela vēlēšanās mācīties. Nu viņš aug skaņu pasaulē, sapņojot par nākotni.
Skolas gaitas Jānim īsas — trīs gadi krievu skolā. Vēlāk zinības apgūtas paša spēkiem.
Karoja ar tauri rokās
Pienāk dienesta laiks. Jānim laimējas — viņš nokļūst kara orķestrī. Tur mācās pierakstīt melodijas nošu lapās, komponēt.
Sākas karš. Par šo laiku Jāņa dēls Alfons saka: “Mans tēvs karoja ar tauri rokās. Nevienu viņš nav nošāvis vai ievainojis. Mājās atgriezās ar nošu somu, kurā bija marši, valši, polonēzes, baznīcas dziesmas, sēru mūzika.”
Kara vētra izmētā latviešus pasaulē. Daudzi atstāj dzimtās mājas un dodas bēgļu gaitās. No Neretas aizbrauc arī Ūdru ģimene, kuras senči “Upes Mūrniekos” dzīvojuši apmēram 200 gadu.
Liktenis lēmis, ka bēgļu gaitās satiekas, iemīlas un apprecas Marija, Ūdru jaunākā meita, un Jānis Lapiņš.
Parāda nasta par smagu
Pēc kara bēgļi atgriežas savās izpostītajās mājās. Alfons stāsta: “Pēdējais Ūdru dzimtas vīrietis Jānis Pirmajā pasaules kara laikā aizgāja bojā Francijā krievu ekspedīcijas korpusa sastāvā. Mājas mantoja māsas Ieva un Marija. Ieva jau pirms kara apprecējās ar Zalves pagasta “Lūšu” māju saimnieku Liepiņu, bet “Upes Mūrnieki palika jaunākajai māsai Marijai. Marijai bija jāatmaksā vecākajai māsai Ievai puse mājas vērtības. Māju ieķīlāja Zemes bankā, tā noteica stingrus atmaksas termiņus, un šādu slodzi tikko sāktā saimniekošana nespēja izturēt. Tēvs iestājas par grāmatvedi Neretas kooperatīvā patērētāju biedrībā, drīz viņu ievēlēja par priekšnieku.” Tā sākas Jāņa Lapiņa sabiedriskā darbība.
Attīstoties lopkopībai, 1924. gada maijā sāk darboties Neretas patērētāju biedrības koppienotava. Piena piegādātāju skaits aug, tādēļ iekārto divas, pēc tam vēl trīs krejotavas. Pārstrādei pienu nodod 500 saimniecību, 1935. un 1936. gadā ražo 4100 muciņu sviesta. Neretas kooperatīvā ir 330 biedru. Biedrības priekšnieks Lapiņš kopā ar tās valdi nolemj, ka jāceļ moderna koppienotava. 1936. gada 20. septembrī iemūrē pamatakameni, bet jau pēc gada 7. novembrī atklāj jauno ēku.
Daudzi kalpi kļuvuši par jaunsaimniekiem, trūkst strādnieku. Neretas kooperatīvā ir darba birojs, kurā reģistrēti 1530 ārzemju laukstrādnieku. Lauksaimnieki varēja izvēlēties un laikus salīgt sev gājējus.
“Baznīcā nebūs zirgu stallis”
Neretā pēc Pirmā pasaules kara bija baznīca, baznīckrogs, mācītājmuiža, aiz tās kara laikā uzceltā dzelzceļa stacija. Blakus baznīcai — 1868. gadā celtā pagastmāja. Netālu no kapiem — ķestera māja. Te arī pirmā māla kleķa skolas ēka (1815. g.), otrā ceļa pusē — 1877. gadā celtā ķieģeļu draudzes skola.
Vietā, kur tagad ir Neretas centrs, viļņojās mācītājmuižas rudzu, miežu, auzu un linu lauki. Līdz karam pagasta centrs bija Neretas muižā.
1920. gadā pašvaldība nodibina nedēļas tirgu pie baznīckroga. Pēc zemes reformas daļu mācītājmuižas zemes sadala nelielos gabaliņos, tajos sākas būvniecība, un drīz izveidojās apdzīvota vieta — Nereta.
Neretā nav pietiekami lielas skolas un telpu, kur rīkot pasākumus. Nav telpu ārstiem, nespējnieku mājas, veikala. Nav arī naudas…
Neretas attīstības plāni gari un plaši apspriesti valdes sēdēs, bet tad kāds padomes loceklis ierosina Baznīckroga stadulā iekārtot sarīkojumu zāli, kroga telpās — pagasta valdi, pagasta mājā — nespējnieku namu, mācītājmuižā — skolu, bet mācītājam piešķirt draudzes skolu. Projekts labs, nekas nav jāceļ, tikai jāremontē.
Apriņķa valde tam nepiekrīt: “Kas vēl nebūs! Te nav Padomju Krievija, kur klosterus pārtaisa par bardakiem un baznīcas par zirgu staļļiem. Izdomājiet kaut ko labāku!”.
Atkal sāk apspriest celtniecības darbus, taču tiem vajag naudu, jāņem valsts aizdevums. Kurš brauks? “Lapiņš, viņš jaunāks!” skan atbilde.
Dēls stāsta: “Tēvs vairākkārt brauca gan uz Rīgu, gan uz Jēkabpili, kavējot darbu biedrībā.” Bet ar naudu vien nekas nebija līdzēts. Bija jāgādā būvmateriāli, visu veda ar zirga pajūgiem, zemi raka ar laužņiem un lāpstām. Tā uzcēla biedrības māju, skolu, pienotavu, pastu, Neretas kooperatīvo veikalu.
Valdība naudu deva tikai par padarīto darbu, tas radīja daudz sarežģījumu. Cilvēks taču nevar strādāt neēdis!”. Alfons stāsta: “Darbu vadītājs tēvam nosaka — ja sestdien meistariem nebūs avansā pa 10 latiem, pirmdien darbā negaidi!”.
Un Lapiņš iet pie vietējiem “kapitālistiem” lūgt naudu. Deva visi: veikalnieki, krodzinieki, turīgākie lauksaimnieki. 50 vai 100 latu bez vekseļiem un galvojumiem. Visi Lapiņam ticēja, nevienu arī neapkrāpa. Naudu atdeva, tiklīdz saņēma valdības piešķirto aizdevumu.
Mājās kā bērnudārzā
Lapiņa dzīve rit nebeidzamā darbā. Orķestris, darbs Neretas kooperatīvā, rūpes par celtniecības gaitu aizņem daudz laika. Mājās darbi paliek novārtā. Marijai grūti: ģimenē ir trīs bērni, palīdz abas mātes.
Tomēr saimniekošana neveicās. Zemi atdeva pusgraudniekiem, kuri lielākoties par saimniecību nerūpējās. Bija arī izņēmumi. Dēls atceras: “Vilis Dāboliņš, rakstnieces Mirdzas Kļavas tēvs, te nodzīvoja trīs gadus. Sākumā sievietes uztraucās, kā sadzīvos divu ģimeņu seši bērni, 3 līdz 10 gadu veci. Nu tik sāksies ķīviņi un strīdi! Ļautiņu pareģojumi nepiepildījās. Bērni ātri sarada un dzīvoja kā brāļi un māsas: kristīgi dalījās ar ēdamo, vasarās plunčājās Susējā, ziemā brauca ar ragaviņām.”
Bargie gadi
1936. gadā Lodziņtēvs aiziet pensijā, mainās pagasta vadība, un iecerētie lielie darbi paveikti.
Lapiņš saprot, ka vairāk jādomā par savu saimniecību un bērnu skološanu. Dienas atkal aizrit smagos lauku darbos.
1940. gada 17. jūnija pievakarē rūkdami Neretā iebrauc krievu tanki. Sākas pārmaiņas: kalpiem piešķir zemi, daudzus cilvēkus apcietina un aizsūta klaušu darbos lidlauka būvēm Krustpilī.
Izvešana Lapiņu ģimeni neskāra. Taču vārds “karš” ievieš ciešanas, neziņu, sāpes un nāvi…
1941. gada 26. jūnijā Neretā iebrauca vācu tanki. Okupācijas gados ir daudz upuru. Apcietina arī tos, kas neko nav nodarījuši. Viņš ir aizsargs, lūdz un galvo, lai cilvēkus atbrīvo. Dažus arī izdodas izglābt no drošas nāves, bet vairāk nav viņa spēkos. No Neretas aizbrauc daļa orķestra dalībnieku: Putniņš, Kaņepējs, Saulītis, Vilmani iesauc armijā.
Skumji skan baritons “Upes Mūrniekos”.
Izpostīta dzīve
1944. gada 8. augusta pēcpusdienā krievu armija ienāk Neretā. Atkal sākas krievu okupācija. Ļaudis dzīvo neziņā un bailēs. Jāpilda nodevas naudā un graudā, ziemā jāveic meža izstrādes normas. Lai gan strādā visa ģimene, parādi krājas. 1949. gada pavasarī “Upes Mūrnieku” saimnieci Mariju Lapiņu notiesā ar diviem gadiem cietumsoda.
Lapiņš savu dēlu un meitu pārvieto uz “Ķesteriem”, bet pats aizbrauc peļņā, lai palīdzētu bērniem. Pēdējo reizi Lapiņš Neretā viesojas 23. martā, apmeklē “Upes Mūrniekus”, satiek meitu un dēlu.
1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūta dēlu Alfonu un jaunāko meitu Asju, 10. klases skolnieci. Dzimtenē viņi atgriežas 1959. gadā, bet “Upes Mūrniekos” viņus nelaiž. Ģimene dzīvo un strādā Pļaviņās. Vēl viena neretiešu dzimta ir izpostīta.
Jānis Lapiņš strādāja Saldū kolhozā par grāmatvedi. Reizēm skumji pūta savu baritonu, ilgojās pēc Neretas, bet tā arī uz turieni neaizbrauca. 1962. gada 1. martā viņš mirst.
Klusē baritons, vientuļi “Upes Mūrnieki”. Gribas ticēt, ka šodien, brīvā Latvijā, cilvēki — sava pagasta entuziasti — savu dzīvi saistīs ar dzimto novadu un savus radošos spēkus veltīs šim sēļu zemes stūrītim, kuru saucam par Neretu.
