Un pēkšņi viss, viss beidzies un līdz galam, sārts lapu zelts klāj ceļus.
Un pēkšņi viss, viss beidzies un līdz galam,
Sārts lapu zelts klāj ceļus, šķiet, līdz salam,
Kad sniegi pārklās pļavas, putinās,
Un lausks sitīs, kokus purinās.
Un gaisma tumsā zvaigžņu ceļus ies,
Un sniegpārsliņas gavilējot smies,
Un mēness taustīsies, ko meklēs, kaut kur ies,
Un spožas zvaigžņu pērles egļu zaros lies.
Kad rimsies vēji, gaisma tumsu šķels,
Kāps kalnā cilvēks, jaunu dienu cels.
***
Kad no zemes šīs aiziešu projām,
Lietus lāses uz vaiga man līs,
Balti bērzi pa ceļu, kur gāju,
Zemu zemu kā sveicinot līks.
Kāds vēl raudās, bet citi cels glāzes,
Vai uz priekiem? Var būt, ka tas tā.
Un pēc mirkļa jau smiesies un dziedās
Smaga reiboņa neprātā.
Bet es gulēšu mierīgi viena,
Gars vēl lidos, bet tas jau ir nieks,
Pāri Mūžības klajumiem kritīs
Viegli viegli kā dūja balts sniegs.