Karīna Viktorova dzīvo Ogres rajona Krapes pagastā. Viņa dzejoļus raksta vairākus gadus — kopš laika, kad mācījās A. Upīša Skrīveru vidusskolā.
Karīna Viktorova dzīvo Ogres rajona Krapes pagastā. Viņa dzejoļus raksta vairākus gadus — kopš laika, kad mācījās A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Patlaban Karīna mācās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 2. kursā.
Karīna
***
Tik klusi kā elpo zeme
es gribu raudāt.
Tik spilgti kā uzzied rozes
es gribu dzīvot.
Tik karsti kā dedzina saule
es gribu mīlēt.
Tik cieta kā akmens siena
es gribu būt.
Kad nav vairs tevis,
nekas mani neattur
par tādu kļūt.
***
Kurmenietim Mārim Ezeram ir 19 gadu. Viņš strādā vecāku lauku saimniecībā un nākamgad gatavojas studēt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
— Man patīk sports, mūzika un laba literatūra. Parasti saku, ko domāju, bet tas citiem ne vienmēr ir patīkami, tāpēc savas domas uzrakstu, — tā par sevi saka Māris.
Māris Ezers
Nekad neaizlidos
Kas radīts, lai rāpotu,
Nekad nespēs lidot…
Klusi slīdēt pa ielām
Neviena nepazītam.
Klusi slīdēt pa ielām
Pretī katram nākamam rītam.
Klusi raudzīties griestos —
Ap lampu vientuļi mušas sīc.
Klusi raudzīties griestos —
Viss, kas nākotnē gaidāms, sen
izskaitīts.
Klusu sēdēt pie galda,
Domāt, ka pretī sēž kāds.
Klusi sēdēt pie galda,
Raudāt, līdz nevar vairs paraudāt.
Klusi slīdēt pa ielām,
Klusi dzīvot, vēl klusāk ciest.
Klusi slīdēt pa ielām,
Sarkano “NEAIZTIKT” pogu
nekad nenospiest.
Jo, kas radīts, lai rāpotu,
Nekad nespēs aizlidot.
