Kad tālums tavs tik tuvu šķiet, kas esi, vaicāju es rudens zvaigznēm.
Kad tālums tavs tik tuvu šķiet,
Kas esi, vaicāju es rudens zvaigznēm,
Vai vēja ziba, ēna, kura neaiziet
Nekad no atmiņu pilsētas projām?
Visu, kas sargāts, bet nenoturēts
Es rudens brāzmās alkstu saklausīt.
Tik tuvu man tu paliec neaizsniedzams
Kā sirēnu dziesma pusnaktī.
***
Viss notiek rudenī pa īstam.
Vai dzirdi rasainā zālē
Tumšsarkanus ābolus krītam?
Vai jūti, kā ābele rudenī
Pretī savai nolemtībai iet
Vēl pēdējo reizi saules pavēnī?
Viss notiek rudenī pa īstam,
Kad vasaras skurbums ir garām,
Patiesi iemīlam vai nīstam.
Un ir vienalga, kas paliks
Bērza galotnē izšūpots prieks,
Vientuļš zars, pie kura pieķerties.
***
Neko no tevis es nevaru paturēt.
Vējš mulsumu no zāles čukstiem
Sen pazaudējis, un velti cerēt,
Nav ceļa atgriezties vairs tiem.
Kā naktsputni, viegli un skaisti,
Es mācos vientulību nest.
Kur spēku rast, kā atraisīt
Mezglu, kas sien mūsu dvēseles?
