Pēdējā laika notikumi un konflikti medicīnā ne vien nostiprina pārliecību, ka par veselību jārūpējas pašam, bet arī vieš satraukumu, ka cilvēkam medicīnas iestādē aizvien biežāk nākas justies kā izdzīvošanas šovā.
Pēdējā laika notikumi un konflikti medicīnā ne vien nostiprina pārliecību, ka par veselību jārūpējas pašam, bet arī vieš satraukumu, ka cilvēkam medicīnas iestādē aizvien biežāk nākas justies kā izdzīvošanas šovā.
Lai gan šķita, ka šoreiz taisnība pacientam, Rīgas Ziemeļu rajona tiesa tomēr noraidīja Māra Dzelzskalna prasību par 30 tūkstošu latu piedziņu no P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas un Iekšlietu ministrijas poliklīnikas, kuras nebija informējušas par asinīs atrasto C vīrushepatīta infekciju. Viņš 1998. gadā nodeva asinis, un tajās konstatēts šis vīruss, taču pacients par to uzzināja tikai pēc četriem gadiem, ārstējot citu slimību.
Tiesas procesā iesaistītie mediķi iebilst — saskaņā ar likumu Dzelzskalns asinis nodevis kā donors, nevis kā pacients, līdz ar to mediķiem viņa slimībai nav jāpievērš uzmanība. Piebilstot, ka “cilvēciski, protams, ir žēl, taču, ja esam tiesā, mums jāvērtē lieta no likumdošanas viedokļa”. Ciniski, bet izdevīgi — ja ar likumu nav noteikts, ka jāpalīdz, tas nav jādara. Pēc šāda principa vadāmies ne vienā vien jomā. Likums nav pārkāpts, bet ētikas un morāles normas nav vērā ņemamas!
Kāds gadījums vieš cerību, ka tā noteikti var notikt tikai Rīgā. Pazīstu cilvēku, kuram C vīrushepatīts atklāts, veicot ikgadējo veselības pārbaudi tepat Aizkraukles poliklīnikā. Arī šajā gadījumā, tāpat kā nododot asinis, pie ārsta gāja praktiski vesels cilvēks, lai saņemtu ierakstu medicīnas kartē. Poliklīnikas darbiniece vēlāk paziņoja, ka asinīs atklāts šis vīruss, un ieteica asins pārbaudi veikt arī pārējiem ģimenes locekļiem.
Rīgas ārsti no kļūdām mācās, tikai ne jau pacientam izdevīgā virzienā. Vairākās Rīgas slimnīcās pacientam neilgi pirms operācijas liek parakstīties, ka neiebilst, ja asins pārliešanas gadījumā var tikt inficēts ar AIDS vai C hepatītu. Pacientam kā ķīlniekam jāpiekrīt, citādi neoperēs.
Par visu atbildība jāuzņemas pašam. Vai Latvijā pienāks laiki, kad par savu darbību ne tikai morāli, bet arī finansiāli vajadzēs atbildēt medicīnas iestādei? Laikam jau ne tik drīz. Šobrīd diezgan ciniski skan Hipokrāta zvēresta vārdi: “Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
