“Latvijas mazā enciklopēdija” vēsta, ka senās latviešu sētas pagalms ceļa pusē bija jānoslēdz ar žogu. Pamatīgākie žogi bija darināti no zemē iedzītiem mietiem ar nosmailinātiem augšgaliem.
“Latvijas mazā enciklopēdija” vēsta, ka senās latviešu sētas pagalms ceļa pusē bija jānoslēdz ar žogu. Pamatīgākie žogi bija darināti no zemē iedzītiem mietiem ar nosmailinātiem augšgaliem. Tos sauca par “lāču” žogiem. Sētas darināja arī kā blīvas guļbaļķu sienas.
Izturīgs bija riķu žogs, kurā caur trim kārtīm vertikāli izvija egļu vai kadiķu zarus. Lopu ceļus ierobežoja ar kāršu jeb sklandu žogiem, ap dārzu stādīja lazdas. Apvidos, kur mežazvēri izpostīja sējumus, iežogoja arī laukus. Ne pārāk izskatīgs un vienkāršs bija slīpais žogs. Starp diviem zemē iedzītiem mietiem krāva koku tievgaļus vai plēstus resnākus kokus. Mietu pārus divās vietās nosēja ar klūgām.
Mūsdienās joprojām cieņā dažas sentēvu tradīcijas, taču izmanto arī stiepļu pinumus, metālkalumus un plastmasu.
Būvnieki sētas iedala divējādi — privātajās, kas ieskauj personīgās mājas un viensētas, un rūpnieciskajās, kas apjož kāda uzņēmuma vai ražotnes teritoriju. Rūpnieciskie žogi Aizkraukles rajonā lielākoties saglabājušies no padomju laikiem un veidoti no lielām betona plātnēm vai vienkārša stiepļu pinuma. Šoreiz vairāk par privātajām sētām. Par cilvēka izdomu un iespējām.
