Aizkraukles novada grāmatu svētkos “Staburags” uz sarunu aicināja šo svētku idejas autori un rīkotāju — rakstnieci, Latvijas lauku bibliotēku atbalsta fonda valdes priekšsēdētāju Birutu Eglīti.
Aizkraukles novada grāmatu svētkos “Staburags” uz sarunu aicināja šo svētku idejas autori un rīkotāju — rakstnieci, Latvijas lauku bibliotēku atbalsta fonda valdes priekšsēdētāju Birutu Eglīti.
Pirms intervijas ar rakstnieci aizeju uz viņas tikšanos ar lasītājiem, lai rastu labāku priekšstatu par Eglītes kundzi. Viņa ar lielu aizrautību stāsta par pašas izloloto ideju — grāmatu svētkiem, ar interesi uzklausa lasītāju domas par grāmatām, tajās izlasīto un pārdzīvoto. Biruta Eglīte saka: “Tikšanās ar rakstniekiem grāmatu svētkos ir kā saldais ēdiens gan pašiem autoriem, gan lasītājiem. Daudzi rakstnieki ir vientuļi un aizmirsti, ar nelielu pensiju un minimālu honorāru. Mūsdienās, kad grāmatas izdod mazās tirāžās, vairs nevar izdzīvot no vienas grāmatas līdz otrai, kura iznāk reizi gadā. Pat ražīgiem rakstniekiem bieži jādomā, kā piepelnīties.”
Nav viena un aizmirsta
Taču uz rakstnieci Birutu Eglīti to attiecināt nevar. Viņa nav aizmirsta, jo jau trešo gadu pēc kārtas lasītāji pieprasa tikšanos ar viņu, un vienmēr ir pilna zāle klausītāju. Tieši viena šāda tikšanās bija aizsākums grāmatu svētkiem.
— Tikko bija iznākuši mani pirmie romāni. Tie bija rakstīti lauku auditorijai, un grāmatas izdeva izdevniecība “Lauku Avīze”. Grāmatas ātri kļuva populāras, un mani aicināja uz tikšanos ar lasītājiem mazajās pagastu bibliotēkās. Bija pat periods, kad vairākas nedēļas pēc kārtas kaut kur braucu. Šajās tikšanās reizēs mani interesēja, kā klājas bibliotēkai, kādas manas grāmatas tur ir. Izrādījās, ka nekā vairāk par “Lata romāniem”. Labi, nav manas, varbūt vēl nebiju tik pazīstama autore. Bet kā ir ar citiem latviešu autoru darbiem? Biju dziļi šokēta, ka lauku bibliotēkās jaunākā literatūra satilpst vienā nelielā plauktā. Pārējie plaukti pilni padomju laika grāmatām. Jaunumu ir ļoti, ļoti maz. Daži bibliotekāri pastāstīja, ka pašvaldība grāmatu iegādei piešķir 30 latu gadā. Brīnījos, ko jaunu par šādu naudu var nopirkt?
Satriecošs raksts neatrisinās problēmu
— Ko darījāt?
— Mana pirmā doma bija uzrakstīt kādu satriecošu rakstu. Tad domāju, cik gan tādu rakstu bijis! Dažs tos nepamana, kurš izlasa, ātri aizmirst. Tam nav nekādas nozīmes. Jādara kaut kas cits. Savulaik Kārlis Ulmanis aizsāka grāmatu dāvināšanas kustību “Draudzīgais aicinājums”. Turīgi cilvēki dāvināja grāmatas savām skolām. Mūsdienās netrūkst turīgu cilvēku, pat miljonāru, arī vidusmēra cilvēku, kuri var vismaz dažas grāmatas gadā uzdāvināt savas dzimtās vietas bibliotēkai vai skolai.
Tas, ka bibliotēkā nav kāda jaunākā romāna, nav pārāk liels zaudējums. Taču visskumjākais, ka dārdzības dēļ bibliotekāri nevar nopirkt vērtīgu izziņas literatūru. Cilvēks nevar iztikt vienīgi ar televīzijas un radio pārraidēm, jāstudē grāmatas.
Partijas nesaprot
— Tie bija pirmie soļi ceļā uz grāmatu svētkiem?
— Bija jāizdomā, kā iekustināt sabiedrību un panākt, lai tā palīdz tikt lauku cilvēkiem pie šīs informācijas. Vispirms uz papīra izstrādāju projektu par grāmatu svētkiem. Sāku apstaigāt cilvēkus, kurus, man likās, varētu ieinteresēt šādā pasākumā. Sastapos ar pilnīgu neizpratni. Tieši tobrīd tuvojās Saeimas vēlēšanas, un iedomājos, ka varētu piedāvāt partiju pārstāvjiem noorganizēt tikšanos ar iedzīvotājiem, potenciālajiem vēlētājiem, lūdzot dāvināt grāmatas.
Gāju pie vienas partijas, otras, bet atsaucību neguvu. Pēc dabas esmu spītīga. Manī radās spīts, gāju pie trešās, ceturtās, līdz beidzot Sociāldemokrātiskā strādnieku partija uztvēra manu ideju. Es taču nevarēju nekur braukt ar vienu partiju, jo man tūlīt būtu šīs partijas zīmogs. Tad mums pievienojās “Latvijas ceļš”, vēlreiz runāju ar citām partijām. Kad pirmie grāmatu svētki jau bija notikuši, manu ideju beidzot saprata arī citi, un bija pasākumi, kuros piedalījās pat deviņu partiju pārstāvji. Diskusijas bija ļoti karstas, bezgala interesantas. Tajā pašā laikā lauku bibliotēkām tika pirmās grāmatas.
Turpina neatkarīgi no vēlēšanām
— Šķiroties cilvēki ar rūgtumu sacīja, ka pasākumi rīkoti tikai vēlēšanu dēļ. Man bija skaidrs, ka tas jāturpina neatkarīgi no vēlēšanām. Tā tas sākās. Ar laiku politiķiem pievienojās arī uzņēmēji. Triju gadu laikā esmu tikusi tik tālu, ka uzņēmēji paši zvana un piesakās ziedot naudu grāmatām.
— Vai Lauku bibliotēku atbalsta fonds vēl kā citādi palīdz mazajām grāmatu krātuvēm?
— Tas ir milzīgs darbs visa gada garumā. Gada laikā svētki notiek visos Latvijas rajonos. Ja ņem vērā, ka man ir tikai divi palīgi, kuri abi strādā pusslodzi, neko vairāk iespēt nevar.
Harijs Poters sajūsmina bērnus
— Vai piekrītat apgalvojumam, ka jauniešu vidū grāmatu lasīšanu izkonkurē internets, televizors?
— Nevar teikt, ka jaunieši vispār nelasa grāmatas. Esmu lasījusi dažādus pētījumus, kuros teikts, ka puse vidusskolēnu aktīvi lasa, bet otra puse lasa tikai obligāto literatūru. Nesen viesojos kādā vidusskolā un jautāju to pašu. Izrādījās, ka puse jauniešu tiešām lasa kaut ko vairāk par obligāto literatūru.
Man nav sajūtas, ka nelasa. Ja vien ir pieejamas labas grāmatas, kuras ceļo no rokas rokā, tad izlasa. Paskatieties, ko ar bērniem dara grāmatu sērija par Hariju Poteru! Mazi bērni kā traki lasa biezas grāmatas. Nav svarīgi, ka tie nav latviešu autoru darbi. Pietiek ar to, ka bērns sācis lasīt. Ja viņu šī nodarbe ieinteresējusi, viņš neapstāsies un meklēs arvien kaut ko jaunu, interesantu. Viņš ir sajutis to baudījumu, ko dod laba grāmata.
Grāmatās nedrīkst melot
— Vai jūs var saukt par ražīgu rakstnieci?
— Kā to ņem. Viena, divas grāmatas gadā — vai tas ir daudz? Rakstniekam noteikti tas nav maz. Taču es nevaru līdzināties Egilam Lukjanskim, kurš trijos mēnešos “cep” pa romānam. Man nav tik daudz laika.
— Rakstāt gan romānus, gan biogrāfiskus aprakstus, arī dokumentālus apkopojumus. Kas pašai tuvāks?
— Man reizēm ir pārmests, lai nerakstu romānus, jo labāk izdodas tieši dokumentālās grāmatas. Taču es uzskatu, ka romānā var ielikt tikpat informācijas, cik dokumentālā darbā. Es pie romāniem strādāju tikpat nopietni kā pie dokumentālajiem apkopojumiem. Ja manā romānā ir rakstīts, ka no vienas vietas līdz otrai ir desmit kilometru, tad arī dabā tiešām tā ir. Ja minēts, ka Pļaviņās ir “Retrobārs”, tad tas tur ir. Tas atkarīgs no rakstnieka attieksmes. Kādreiz ar Māru Svīri esam diskutējušas, viņa saka — tām sīkajām detaļām nav nozīmes, galvenais ir cilvēku attiecības. Piekrītu, tomēr arī katrai detaļai ir sava būtiska nozīme. Nedrīkst samelot lasītājam. Man ir romāns “Meža noburtie”. Katrs tajā aprakstītais augs tiešām atrasts mežā.
Kaislīga meža pielūdzēja
— Šis romāns ļoti cieši saistīts ar Aizkraukles rajonu. Daudzi Jaunjelgavas puses iedzīvotāji, lasot to, var atpazīt līdzcilvēkus. Kā tas tapa?
— Tā bija nejaušība. Esmu kaislīga meža pielūdzēja, man ļoti patīk sēņot, staigāt pa mežu. Bez pārspīlējuma varu droši teikt, ka tā ir viena no lielākajām Latvijas bagātībām. Ļoti žēl, ka mežu tik daudz izcērt.
Man nejauši gadījās satikt vienu fanātiķi, meža speciālistu. Mūsu saruna izvērtās dienas garumā, un tās iespaidā tapa “Meža noburtie”.
Burtiski tomēr šos grāmatas varoņu prototipus meklēt nevajag. Jā, ikviena epizode ir dzīvē noskatīta, taču ne visas no šī cilvēka ņemtas. Tas ir rūpīgi savākts materiāls. Es pēc tam speciāli braucu pie citiem meža darbiniekiem, vācu mednieku stāstus, pētīju augu valsti, ņemot līdzi augu enciklopēdiju. Viss tur uzrakstītais, katrs teikums sniedz patiesu informāciju. Tomēr tas nav zinātnisks darbs, tāpēc romānu nevar nosaukt par dokumentālu. Tas veidots no vairākiem likteņiem, ziņas vāktas no daudziem avotiem, materiāliem.
Mums bija interesanta saruna ar Annu Seili. Viņa sacīja: “Tas, kā jūs uzrakstījāt “Meža noburtos”, tā jau laikam mežinieki šobrīd skatās uz meža reformu.” Taču es sapratu, ka viņai tas nepatika. Uzskatu, ka grāmata ir maksimāli godīga.
Visu nevar viens cilvēks
— Vai katra romāna pamatā ir kāds patiess stāsts?
— Noteikti! Es nemaz nemāku rakstīt savādāk. Man arī nav bijis vajadzības fantazēt. Ikdienā saskaros ir tik daudziem sižetiem, notikumiem, tēliem. Šobrīd galvā ir kādas astoņas idejas, kuras varētu realizēt, taču zinu, ka to visu nespēšu paveikt. Tas vienkārši nav viena cilvēka spēkos. Šīs idejas nāk arvien klāt, tomēr gadā varu realizēt tikai vienu, uzrakstīt vienu grāmatu.
Izirst pat draudzība
— Vai bieži uzklausāt pārmetumus no cilvēkiem, kuri jūsu romānos sevi atpazinuši kādā negatīvā tēlā?
— Jā, man pat draudzības tādēļ izirušas, jo kāda draudzene pēkšņi sevi atpazinusi grāmatā. Nevaru iestāstīt, ka tā gluži nav un to tā nevajag uztvert. Šajā ziņā ļoti veselīga attieksme ir manai ģimenei. Man liekas, ka savos romānos esmu aprakstījusi visu, kas notiek mūsu ģimenē. Tur ir viss, kas bijis daudzmaz uzmanības vērts, bet neviens man neko nav pārmetis. Arī slikto. Sevišķi vīrs, viņš ļoti saprotoši pret to izturas. Viņš saprot, ka es to radoši pārveidoju.
Spēku rod lasītājos
— Daudzās jūsu grāmatās dominē tēma par sabiedrības atstumtajiem. Runājot ar šiem cilvēkiem, uzsūcat viņu sāpi sevī? Kā ar to sadzīvojat?
— Tas ir ārkārtīgi grūti. Mani tas aizskāris tik dziļi, ka es vēl aizvien atgriežos pie atstumtajiem, un grāmata seko grāmatai. Izlaižot šo informāciju caur sevi, ļoti sāp. Bet es domāju, ka nevar uzrakstīt grāmatu, ja nesāp.
— Tomēr no jums staro labestība, mīlestība pret cilvēkiem, enerģija. Kur rodat spēku?
— Lasītāju interesē. Aizkraukles rajons laikam ir vienīgais, kur visos grāmatu svētkos lasītāji pieprasījuši tikšanos ar mani. Sākumā iebildu, jo ir taču daudz citu interesantu rakstnieku. Tomēr aizkrauklieši atkal aicināja mani. Liels prieks par to, un tas mani ļoti pozitīvi uzlādē.
Visiem mīļš nebūsi
— Jūsu grāmatu un arī pašas popularitāte droši vien skaidrojama ar vienkāršajiem, visiem saprotamajiem romāniem, kuru varoņi izdzīvo ikvienam tuvu un saprotamu dzīvi.
— Reiz kāds literatūras kritiķis teica, ka manas grāmatas ir pārāk vienkāršas. Tā nav nopietna, dziļa literatūra. Negribu piekrist. Ja grāmata ir vienkārša, tas nenozīmē, ka tā nav dziļa literatūra. Tur ir ļoti daudz pārdzīvojumu. Viss atkarīgs no tā, kādas stīgas vibrē lasītājā, lasot grāmatu. Ja mūsu stīgas vibrē līdzīgi un ja mēs viens otru esam sapratuši, tas ir liels pārdzīvojums. Ja nav saprotams, par ko grāmatā rakstīts, tad mūsu stīgas nav vibrējušas vienā tonī, un nekas nenotiek. Tā neliekas saistoša grāmata. Nekad nav iespējams uzrakstīt tā, lai visiem patiktu. Tādas grāmatas nav un varbūt arī nevajag. Rakstniekam jāsamierinās, ja kādam viņa darbi patīk un kādam ne. Ja jāizvēlas starp kritiķi, kuram manas grāmatas nepatīk, un lasītāju, kuram tās patīk, es izvēlos lasītāju.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Biruta Eglīte.
DZIMŠANAS LAIKS: 1957. gada 23. februāris.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļa.
DZĪVESVIETA: Ogres rajona Ikšķile.
NODARBOŠANĀS: Latvijas lauku bibliotēku atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja, rakstniece.
ĢIMENE: vīrs Broņislavs Spridzāns ir Latvijas Radio žurnālists, trīs pieauguši bērni — Ansis, Aija un Laura.
VAĻASPRIEKS: sēņošana, dārzkopība, arī darbs ir vaļasprieks.
***
Birutas Eglītes grāmatas
“Vienas ģimenes fenomens”. Dokumentāls stāsts.
“Zelta stīgu noslēpumi”. Dokumentāls stāsts.
“Šīs spēles noteikumi”. Publicistika.
“Kas jūs bijāt, Gunār Astra?”. Publicistika.
“Pasta grāmata”. Publicistika.
“Rīga maksā”. Publicistika.
“Atstumtie”. Publicistika.
“Uzdāvini jaunu dienu”. Publicistika.
“”Ābeļu” ragana”. Romāns.
“Meža noburtie”. Romāns.
“Rīt vairs nelīs”. Romāns.
