Nākamnedēļ Latvijā būs Eiropas nedēļa pret sāpēm, tās devīze — “Dzīve bez sāpēm ir cilvēka tiesības!”.
Nākamnedēļ Latvijā būs Eiropas nedēļa pret sāpēm, tās devīze — “Dzīve bez sāpēm ir cilvēka tiesības!”. Eiropā tāda notiek jau ceturto reizi, un pirms trijiem gadiem pieņemta arī deklarācija “Pret sāpēm”. Savukārt 11. oktobris pasludināts par Pasaules dienu pret sāpēm.
Sāpju slieksnis katram cilvēkam ir citāds, un katram droši vien arī citāda izpratne, kā cīnīties pret sāpēm. Latvijā to iecerēts darīt, rīkojot konferences reģionos, ārstu un pacientu konsultācijas ar sāpju speciālistiem, mājaslapas atvēršanu un citiem pasākumiem, lai informētu sabiedrību par sāpju problemātiku un to ārstēšanu.
It kā laba ideja, bet neesmu pārliecināta, ka runāšana un spriedelēšana ir labākā palīdzība sāpēs. Izrunāties un atrast kādu domubiedru lieliski palīdz emocionālo problēmu vai sirdssāpju gadījumos, taču šoreiz ne par to būs runa. Pasākumu rīko Latvijas Sāpju izpētes un ārstēšanas asociācija un Latvijas Pretvēža apvienība, tātad — galvenā vērība veltīta cilvēkiem, kuriem sāp fiziski, smagu slimību piemeklētajiem. Vajag, lai viņus saprastu līdzcilvēki un spētu vismaz līdzi just, taču diez vai pārliecinošu iespaidu par to sniegs izglītojoši pasākumi. Turklāt — cik daudz sāpju tas remdēs?
No vairākiem iecerētajiem pasākumiem tikai daži šķiet akciju attaisnojoši, piemēram, sāpju kabineta atvēršana Latvijas Onkoloģijas centrā. Tajā palīdzību saņems tie, kuriem sāp, un tā jau ir reāla cīņa pret sāpēm. Naudu, kuru paredzēts tērēt dažādiem pasākumiem, lietderīgāk tomēr būtu bijis ieguldīt palīdzībā slimniekiem. Sāp arī tiem, kuriem nav naudas, un pārdesmit latu konsultācijām vai zālēm jau būtu diena bez sāpēm kādam bērnam vai pieaugušajam.
Ja nav naudas, slimību grūti uzveikt — par to pārliecinājies katrs, kuru liksta piemeklējusi. Varbūt sāpju nedēļa būtu īstais brīdis, lai mēs katrs kaut ar mazumiņu palīdzētu tiem, kuriem sāp. Bieži vien cilvēkiem ir neērti piedāvāt palīdzību nelaimē nokļuvušajiem, jo šķiet — ko nu es uzmākšos, viņam jau tā problēmu diezgan. Būtu labi, ja Latvijā nevis tikai kampaņveidīgi, bet katrā rajonā būtu sāpju kabinets, kurā gan morālu, gan materiālu palīdzību meklētu sāpju piemeklētie.
