Ministru kabinets nolēma piešķirt prēmijas Latvijas sportistiem, kuri Atēnu olimpiskajās spēlēs ierindojās pirmajā septītniekā, kā arī viņu treneriem.
Ministru kabinets nolēma piešķirt prēmijas Latvijas sportistiem, kuri Atēnu olimpiskajās spēlēs ierindojās pirmajā septītniekā, kā arī viņu treneriem. Summas ir iespaidīgas: sudraba medaļas ieguvējiem Jeļenai Rubļevskai, Jevgēnijam Saproņenko, Vadimam Vasiļevskim un Viktoram Ščerbatiham — 50 tūkstošu latu, ap 30 tūkstošu latu tiks viņu treneriem, Denisam Čerkovskim par ceturto vietu — 15 tūkstošu, Staņislavam Olijaram par piekto — 10 tūkstošu, bet Dagnim Vinogradovam par sesto — pieci tūkstoši. Bešā nepaliks arī viņu treneri.
Kā savas valsts patriote un reportiere, kura seko līdzi un raksta par sportiskajām aktivitātēm Aizkraukles rajonā, Latvijā un pasaulē, to atbalstu. Sports nenoliedzami ir nozare, kura liek izskanēt Latvijas vārdam tālu aiz mūsu valsts robežām.
Taču tikpat aktīvi kā 28. vasaras olimpiskajām spēlēm, sekoju līdzi notikumiem arī paralimpiskajās spēlēs Atēnās. Arī tajās piedalījās Latvijas sportisti, turklāt ar ļoti labiem panākumiem. Aigaram Apinim zelta medaļa diska mešanā, bet Edgaram Bergam sudraba godalga lodes grūšanā un bronzas — diska mešanā.
Interesanti, vai valdība būs tikpat dāsna arī pret šiem cilvēkiem vai tikai pagozēsies Atēnu olimpisko spēļu uzvarētāju slavas saulītē? Ja olimpiskās sudraba medaļas ieguvējiem tikko piešķīra 50 tūkstošu latu, tad būtu ļoti godīgi, ja Apinis par zelta medaļu saņemtu 100 tūkstošu. Cerams, ka dāvanu kartes sporta preču veikalā, ko, sagaidot paralimpisko spēļu dalībniekus lidostā, viņiem pasniedza labklājības ministre Dagnija Staķe, nebūs vienīgais atbalsts.
Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs, jautāts par prēmijām paralimpisko spēļu laureātiem, neko prātīgu atbildēt nespēja, vien piebilda, ka par to jālemj Nacionālajai sporta padomei. Ja tā lems negatīvi vai atzīs, ka invalīdiem pietiks ar pāris tūkstošiem, tā būs netaisnība. Invalīdi ir cilvēki, kuri līdz šim valsts atbalstu sportā izjutuši vismazāk. Viņi trenējas savās mājās, paši meklē labvēļus, pat uz olimpiādi devās ar vietējās pašvaldības atbalstu. Vai tiešām beidzot nav pienācis laiks atalgot arī viņus par pūlēm, par vēlmi dzīvot vesela cilvēka dzīvi, par savas valsts patriotismu un tās vārda popularizēšanu pasaulē?
