Aizkraukles novada ģimnāzijas deju kolektīvs, kamerkoris “De cantare” un instrumentālisti no 30. augusta līdz 7. septembrim devās uz Beļģiju koncertēt Latvijas Vēstniecības rīkotajā pasākumā Seraingas pilsētā.
Aizkraukles novada ģimnāzijas deju kolektīvs, kamerkoris “De cantare” un instrumentālisti no 30. augusta līdz
7. septembrim devās uz Beļģiju koncertēt Latvijas Vēstniecības rīkotajā pasākumā Seraingas pilsētā. Koncerts bija apvienots ar mācību ekskursiju, kas veda cauri Varšavai, Berlīnei, Luksemburgai, Briselei un Drēzdenei.
Varšava melnbaltās krāsās
30. augustā pusnaktī veltījām mājās palicējiem dziesmu pirms brauciena un devāmies ceļā.
Ap pusdienas laiku iebraucām Polijas galvaspilsētā Varšavā. Šoreiz bija iespēja to apskatīt dienas gaismā.
Pirmā doma — bruģis kā Rīgā, tikai aizaudzis. Vecas mašīnas. Vienkārši, pelēki cilvēki (varbūt tāpēc, ka lietains laiks?). Skatos uz pilsētu, un tā liekas melnbalta. To vēl vairāk akcentē savdabīgais piemineklis, kas veltīts cilvēkiem, kuri cīnījās pret Polijas okupāciju Otrajā pasaules karā — melnbalti karodziņi ar cilvēku portretiem.
Īpašu noskaņu Varšavas vecpilsētai piešķir senlaicīgās laternas, tās pilsētai apvelk romantiskas un senatnīgas kontūras.
Pretī pelēcībai ar dziesmu
Kaut gan diena lietaina, aplūkojām vecpilsētu — Zigismunda kolonnu un tirgus laukumu. Kādreiz tas kalpoja par informācijas apmaiņas vietu, kā arī te izpildīja nāvessodus. Mūsdienās vakaros te dejo un dzied jaunieši, arī mēs. Prātā un balsīs mums skanēja saule un prieks.
Apskatījām arī Krusta baznīcu, Varšavas karaļa pili, kas no arhitektūras viedokļa gan ne ar ko īpašu neizceļas. Varbūt viss skaistums slēpjas vienkāršībā?
Latvija — “urodu” zeme
Ja esat Polijā un kāds pretējā dzimuma pārstāvis jūs nosauc par “urodu” (varbūt pat vairākas reizes!), neuztraucieties, tas ir kompliments! Jo “uroda” poļu valodā ir skaistule. Latvijā taču ir tik daudz “urodu”!
Zinību dienu — 1. septembri — sagaidām Berlīnē. Mums personīgi veltīta direktora svētku uzruna. Tas ir patīkami!
Berlīnē apskatām ievērojamākos tūrisma objektus —– Berlīnes mūra paliekas, Brandenburgas vārtus. Aplūkojam arī 365 metru augsto televīzijas skatu torni, kuru vietējie dēvē par “zobu bakstāmo”. Tā ir Berlīnes augstākā celtne. Skaidrā dienā no tā skatu platformas var redzēt pat 40 kilometru rādiusā.
Kosmonauta cepurē
Reihstāgu cēla no 1884. līdz 1894. gadam kā Vācijas impērijas parlamenta ēku. To vēlams apmeklēt no rīta, jo tad cilvēku tur vēl nav tik daudz. Ap pusdienas laiku rindas veidojas ļoti garas. Uzkāpjot kupolā, paveras skats gandrīz uz visu Berlīni. Liekas, ka esi iekāpis kosmonauta cepurē, kas apslāpē pilsētas trokšņus, nemieru, steigu. Tā paver skatu cilvēces attīstībai un sasniegumiem.
Laternas zied
Ceturtajā ceļojuma dienā dodamies uz Luksemburgu. Tā ir ļoti maza valstiņa, bet ar ļoti lielu nozīmi Eiropas Savienībā. Te ir Eiropas Parlaments un Eiropas Augstākā tiesa. Te lieto trīs oficiālās valodas — franču, vācu un Luksemburgas dialektu.
Luksemburgā nozīmīgs ir tūrisms. Tas nemaz nepārsteidz, jo te mijas Ardēnu kalni ar mežiem, gleznainām pilīm, cietokšņiem, neskartām dabas ainavām. Luksemburga ir kā pasaku zeme, ko ieskauj lielvalstis — Vācija un Francija, bet no ziemeļiem Beļģija. Tā pārsteidz ar savu tīrību, sakoptību. Liekas, ka te pat laternas zied!
Apskatām Luksemburgas banku rajonu, kā arī vēsturisko centru. Ieejam Notre Dame baznīcā, kas katrā iepūš daļiņu savas varenības un spēka. Tās iekšpuse ir grezna, bet nav uzbāzīga, krāsaina, bet nav koša, varena, bet nav biedējoša. Vienkārši iespaidīgi! Tāda ir ne tikai baznīca, arī pilsēta — varena un mājīga, daudzveidīga un eleganta. Pilsēta, kur jūties gaidīts.
Aplūkojam arī Luksemburgas hercoga pili, kur svin nacionālos svētkus, kā arī Konstitūcijas un Vilhelma Otrā laukumu.
Ar laivu cauri peles alai
Nemanot šķērsojam robežu (paldies par to Eiropas Savienībai!) un jau esam Beļģijā, kur apskatām Coo ūdenskritumu un Remouchamps alas, kas ir garākās pasaulē. Tās veidojušās nogruvumu un upes tecēšanas rezultātā. Alās var aplūkot stalaktītus, stalagmītus, kā arī to apvienojumus — kolonnas. Dažas no tām vēl aug, tāpēc ir slapjas. Ja ir mazliet fantāzijas, tad alās var sastapt Dievmāti ar bērniņu, Balto dāmu, spoku Kasperu. Te var redzēt arī altāri un ērģeles. Dziedājām “Pūt, vējiņi!”, un tajā brīdī skanēja arī alas ērģeles. Koncertmeistars — nezināms.
Alās mūs pavadīja gids, viņa instrumenta skaņa, kā arī franču jociņi par nogruvumiem alās, kas notiek gandrīz vai katru otro dienu (mums laikam paveicās, jo tā bija pirmā, nevis otrā diena!). Braucām caur alām ar laivu. Lai to vadītu, gidam, šķiet, jāzina katra alas spraudziņa, jo tas nav brauciens pa atvērtu upi, bet šauru peles alu.
Nabadzībai pretī ar sirsnību
Nozīmīgākā brauciena diena ir 4. septembrī. Dodamies uz Beļģijas, Seraingas pilsētiņu, lai piedalītos Latvijas vēstniecības rīkotajā pasākumā — Valonijas pilsētas svētkos. Pilsēta ir neliela. Tā izveidota kā metalurģijas centrs. Negadās bieži vienuviet redzēt tik daudz rūpniecisko gigantu. Te dzīvo lielākoties strādnieki, no kuriem liela daļa ir pārliecināti sociālisti, jo pārtiek no valsts pabalstiem.
Raugoties uz dzīvojamām mājām, šķiet, ka daudzi no mums dzīvo krietni labāk. Pilsētiņa dveš nabadzību un netīrību, tomēr to atspēko cilvēku sirsnība, labestība un jautrība, jo šī taču ir svētku diena!
Koncertējam pie Seraing Hotel de Ville (Rātsnama). Skatuve ir ļoti maziņa. Zem dejotāju kustīgajām kājām šūpojas ne tikai aparatūra, bet arī koris un instrumentālisti. Tomēr visiem ir smaids sejā. Svētki ir ievērojami — te ir dažādas grupas, solisti un, protams, mēs — viesi no Latvijas.
(Turpmāk vēl.
