2004. gada augustā bijušajam bebrēnietim, tagad rīdziniekam, šo rindu autoram Andrim Malaševskim un vēl 19 Latvijas kāpējiem sliktos laika apstākļos tomēr izdevās sasniegt Alpu augstāko virsotni Monblānu (4807 m) no Francijas puses.
2004. gada augustā bijušajam bebrēnietim, tagad rīdziniekam, šo rindu autoram Andrim Malaševskim un vēl 19 Latvijas kāpējiem sliktos laika apstākļos tomēr izdevās sasniegt Alpu augstāko virsotni Monblānu (4807 m) no Francijas puses.
Kalnā no Francijas puses
Ja pašķirstām alpīnisma vēstures grāmatas, varam lasīt, ka tā datēta ar brīdi, kad pirmo reizi uzkāpts Monblānā. No šī brīža notikusi strauja alpīnisma attīstība, taču kalns joprojām ir ļoti iekārojams kāpēju objekts. Tas ir uz Itālijas, Francijas, Šveices robežas un ir šo valstu augstākā virsotne. Ik gadu to no dažādām pusēm cenšas sasniegt simtiem kāpēju. Taču tas ir arī iemesls daudziem nelaimes gadījumiem kalna nogāzēs.
Kalna virsotni var sasniegt pa vairākiem maršrutiem — sākot ar tehniski ne pārāk grūtiem, beidzot ar vairāku dienu ilgiem sarežģītiem un visai ekstremāliem ledus un klinšu maršrutiem.
Šamonī — kalnu galvaspilsēta
Vadīju Latvijas Universitātes Tūristu kluba grupu. Izvēlējāmies klasisko triju dienu maršrutu no LeFeat ciema Francijā.
Sākumā ceļu mērojām ar autobusu cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai un Šveicei, nakšņojot skaistajā Prāgā. Pēc divarpus dienām ieradāmies Šamonī — alpīnisma un slēpošanas kūrortā, Eiropas kalnu “galvaspilsētā”. Sajūtas neaprakstāmas! Visapkārt burvīgas, slavenas virsotņu smailes, kuras līdz šim skatītas tikai fotogrāfijās. Laiks saulains un karsts.
Agri no rīta, iekārtojušies kempingā, dodamies iepazīt Šamonī un uzkāpt pirmajā aklimatizācijas virsotnē Le Brevent (2856 m). Pa ceļam redzam arī citus klinšu kāpējus, kuri katrs mēģina cīnīties ar savu sienu. Ielejas pretējā pusē varens slejas Baltais kalns — Monblāna sniegotā cepure. Dienas otrajā pusē, kad atgriežamies pilsētā, sāk līņāt.
Izklaižu papilnam, ja vien ir nauda
Braucot uz Franciju, jārēķinās, ka dzīvot būs dārgi. Te viss maksā bargu naudu — gan ēdiens, gan nakšņot kempingā, gan arī izmantot pacēlājus. Taču tūrisma indrustrija te ir augstā līmenī. Apkārtnē ir visplašākās atpūtas iespējas — var lidot ar paraplānu, nodarboties ar raftingu (braukt ar laivu pa krāčainu upi), iznomāt kalnu velosipēdus. Veikali pilni visdažādākā inventāra, daudz kafejnīcu. Viss, ko sirds kāro, ja tikai ir vēlme tērēt naudu.
Treniņš ledājos
Nākamās dienas veltām speciālām sagatavošanās nodarbībām Mer de Glace ledājā, no kura paveras burvīgs skats uz apkārtējām virsotnēm. Ledājs ir piemērota vieta, kur apgūt pamatiemaņas staigāšanā pa ledu vai stāvu sniegotu sienu, ledus posmu pārvarēšanā un inventāra izmēģināšanā. Šogad, par laimi, nav pārāk daudz ārzemju kāpēju, tāpēc nejūtamies traucēti. Mierīgi varam baudīt kalnus. Arī laika apstākļi pagaidām mūs lutina.
Lai labāk aklimatizētos, nolemjam uzbraukt 3842 m augstajā Aiguille du Midi virsotnē. Tā kā šogad nedarbojas pacēlāja pirmais posms, kilometrs jāiet kājām. Soļojot pa pasakaini skaistu kalnu taku, virs kuras zaigo varavīksne, manām kalnu kazas, mazus sermulīšus, kalnu strautiņus.
Nonākot virsotnes pakājē, kalnu vairs neredzam, jo visapkārt savilkušies biezi mākoņi.
Virsotne sagādā pārsteigumu
Daudzi pat sāk šaubīties, vai vērts tērēt naudu, lai uzbrauktu kalnā un neko neredzētu. Taču kalns mums sagādāja pārsteigumu. Pusceļā uz virsotni izbraucam virs mākoņu segas, un tie paliek zem mums, paverot skatam spožu sauli un zilas debesis. Fantastiski! Atceļā vēl sarīkojam nelielas nodarbības sniegā un līdz ar vieglu lietutiņu dodamies lejup, lai nu jau gatavotos kāpienam Monblānā.
Šamonī kempingā visu vakaru valda rosība, cenšamies salikt somās nepieciešamo — telti, ekipējumu, pārtiku. Kņada nebeidzas, pat iestājoties tumsai. Ikvienā ir vēlme pēc iespējas ātrāk sasniegt kāroto mērķi.
Pa stāvām takām un klintīm
Nākamās dienas rītā dodamies uz Le Feat ciemu, lai ar pacēlāju uzbrauktu virs mežu zonas. Šo ceļa gabaliņu ar kājām veikt negribas, jo plecos ir smagas somas. Šī ir pirmā diena Monblāna nogāzēs. Sasniedzot dzelzceļa galapunktu, priecājamies par ledājiem, kuri laistās saulē.
Sākumā mūsu ceļš ved augšup pa akmeņainām takām, līdz pārvēršas nelielā klintī. Sastopam kalnu āžus, kuri, pieraduši pie cilvēkiem, neliekas traucēti. Pēc triju stundu kāpiena sasniedzam 3200 m atzīmi — ledāju, pie kura paredzēts ierīkot pirmo nometni.
Bēg no akmeņiem
Nākamajā dienā jāšķērso stāvs, krītošiem akmeņiem bīstams kuluārs.
Vakarā esam uzcēluši teltis un ieturējuši maltīti. Kalni mūs pārsteidz atkal, jo sākas spēcīga krusa, un vējš mūsu teltis purina līdz pat rītam. Ceļamies līdz ar gaismiņu, jo, kamēr kuluārs piesalis, jātiek tam pāri un jākāpj augstāk, lai neiekļūtu akmeņu lavīnā. Vēlāk, kad veiksmīgi esam tikuši garām bīstamajai vietai, varam pārliecināties, kā ik pa brīdim akmeņi “apšauda” lielo kuluāru un cilvēki kliegdami pamūk nost, lai nenokļūtu zem tiem.
Teltis ierok sniega bedrē
Siena ir diezgan stāva, tāpēc ar smagajām somām nav nemaz tik viegli pārvietoties pa klintīm. Arī rīta saulīte spīd kalna otrā pusē, un ir diezgan auksts. Šīs dienas mērķis ir 3800 m atzīme, kur jāierīko šī maršruta otrā nometne. Paredzēto vietu sasniedzam ap pusdienas laiku. Laiks burvīgs. Esam nonākuši sniegāju valstībā. Teltis jāierok lielās sniega bedrēs, lai pasargātos no skarbajiem vējiem, kuri var pārsteigt mūs nesagatavotus. Pusi dienas te pavadām. Vakarā visi laikus dodas pie miera, jo trijos naktī jau atkal jādodas ceļā. Nakts paiet mierīgi, kad ceļamies, pie debesīm mirdz zvaigznes, bet lejā — Šamonī ugunis. Skaisti!
Nolemj riskēt
Pirms mums virsotnē sasaitē jau devušās vairākas kāpēju grupas, kuras, spīdinot lukturus, veido gaismas ķēdīti tumsā. Mēs nesteidzamies. Es ar savu grupu izeju pirmais. Pirmajā korē ir skaidrs, ka laiks nebūs labs, jo pūš stiprs vējš. Ejam ātrāk un jau pirmajā stundā apdzenam vairākas sasaites, kuras augšup virzās visai lēni. Kad sasniedzam 4200 m augstumu, laiks kļūst arvien sliktāks — sāk putināt, un mūs ieskauj migla. Lielākā daļa kāpēju atgriežas, jo nevēlas lieki riskēt. Mēs tomēr turpinām ceļu uz virsotni kopā ar kādu franču komandu. Sliktā laika dēļ orientēties grūti, taču ir nojausma, kur jāiet. Vietām nogāze ir visai stāva, tāpēc jācērt pakāpieni biezajā pulverveida sniegā.
Pēdējie metri visgarākie
Pēc četru stundu kāpiena izejam virsotnes korē. Kāda čehu grupa stāsta, ka līdz augšai palicis nieka divdesmit minūšu, taču tieši pēdējās minūtes vienmēr liekas garākās. Laiks ir vienkārši briesmīgs, tomēr nekas neatliek, kā pievārēt pēdējos metrus līdz virsotnei. Pēc kāda laika kore jau ved lejup, kas nozīmē, ka esam augšā. Pirms gada te nostiprināja koka mietu, lai saprastu, par kuru vietu augstāk vairs neuzkāpt, vismaz Alpos nē. Redzēto ātri iemūžinām fotogrāfijās un pošamies lejā. Laiks joprojām slikts, iemītās pēdas jau aizputinātas. Pēc stundas satiekam otru mūsu grupu, kura arī nav zaudējusi cerības virsotni sasniegt.
Uz priekšu pēc intuīcijas
Vējš brīžiem ir tik spēcīgs, ka leduscirtnis jāiecērt sniegā, mirkli jāapstājas un jāgaida, līdz pāriet vēja brāzma. 4200 m augstumā redzēt praktiski neko nevar, uz priekšu taustāmies pēc intuīcijas. Ceļu atrodam ar grūtībām. Kāpjam kopā ar kādu franču gidu, kurš ved lejā divus klientus. Kopā vieglāk orientēties biezajā miglā.
Lejupceļš šķiet garš un nogurdinošs, jo stiprais vējš un putenis stipri traucē. Uz mirkli migla izklīst, un redzam nometnes teltis, kuras liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Lielajā vējā dažas ārzemnieku teltis ir saplosītas. Glābjam vēl, ko varam. Vētra ir tik spēcīga, ka pat kājās nostāvēt grūti. Mēģinām pagatavot karstu dzērienu, lai sasildītos pēc kāpiena. Pēc piecām stundām atgriežas otra grupa, kura bija apmaldījusies un nogaidīja labāku laiku. Mēs, ātrākā grupa, virsotnē uzkāpām un lejā nonācām sešās stundās, un tas ir labs rādītājs.
Nākamās dienas rītā ir piesalis. Nojaucam nometni un dodamies pa klinšaino kuluāru lejā, lai sasniegtu saulaino kalna pakāji. Trīs stundas, un esam galā. Le Feat ciemā jau var novilkt svīterus un atlaisties saulītē, baudot aukstu franču alu.
