Iršu pagasta “Dālderos” dzīvo 73 gadus vecā pensionāre, bijusī slaucēja Milda Bernāne. Viņa viena izaudzinājusi piecus krietnus bērnus.
Iršu pagasta “Dālderos” dzīvo 73 gadus vecā pensionāre, bijusī slaucēja Milda Bernāne. Viņa viena izaudzinājusi piecus krietnus bērnus.
No Latgales — Iršos
Mildas tēvs Pēteris Bernāns bija Preiļu puses latgalietis. Iecienīts aku meistars, virvju un auklu vijējs.
Māte Petronella — lietuviete, rūpīga māmiņa. Bernānu ģimenē piedzimis 12 bērnu, Milda — septītā. Viens gan mazs nomiris. Dzīvojuši Vidzemē, Ērgļu apkaimē. Tēvs labi pelnījis, ģimenē visi bijuši paēduši un apģērbušies. Pēc Iršu kolonistu aizbraukšanas Bernānu ģimene kļuva par saimniekiem Iršu pagasta “Pļaviņās”.
Zaudējumu laiks
Karā gāja bojā trīs vecākie dēli. Viens krita kaujas laukā, divi pazuda bez vēsts. Sākās kolhozu laiki. Akas rakt nevienam vairs nevajadzēja. Tēvs kļuva par virvju vijēju. Pirmajos kolhozu gados tās saimniecībā ļoti vajadzēja. “Novija gludas un stingras kā drātis,” atceras Milda.
Ģimenei nāca jauns trieciens. Tēvs aizgāja uz Latgali, lai apciemotu radus, bet mājās vairs neatgriezās. Mīklainā kārtā pazuda. Vecākie bērni sāka patstāvīgu dzīvi, māte un Milda kļuva kolhoznieces. Milda par slaucēju nostrādāja visu mūžu.
Laimes zeme…
Visi ļaudis priecājās, ka Milda izaugusi par skaistu meitu. Līdz viņas ausīs sāka dūdot salda, tikai jaunībā dzirdama balss: “Es tevi no bada zemes — kolhoza — aizvedīšu uz laimes zemi.” Un Milda, jauna naivulīte, tai noticēja. Lai nebūtu tikai diviem jādzīvo nākamajā laimes zemē, Mildai piedzima meita Inta.
Ceļš uz laimes zemi nebija tik viegli atrodams. Piedzima vēl četri bērni. Viņu tēvs par ģimeni nerūpējās, algotu darbu nestrādāja. Klīda apkārt, “haltūras” meklējot. Sestdienās atnāca mājās tukšām rokām. Dzērājs nebija, bet savādnieks gan. Tā Milda, ar viņu 15 gadu nomocījusies, izšķīrās uz visiem laikiem.
Meitenes kā koši tauriņi
Nu tikai Milda saprata, ka piecu bērnu liktenis ir tikai viņas ziņā. Vecākie sāka iet skolā. Tajos laikos slaucēju bērniem bija slikta slava. Vairums viņu skolā ieradās netīrās drēbēs, nesakopti, neaudzināti, jo mātes bija darbā nogurušas un neatpūtušās. Strādāja bez aizvietotājiem. Mildai patika glīti ģērbties. “Es jau nu savas meitas nelaidīšu skolā netīras, slikti šūtā apģērbā.” Naudas nepietika, lai sapirktu jaunus formastērpus, un uzņēmīgā Milda pašmācības ceļā kļuva par šuvēju. Ārdīja vecus uzvalkus, pētīja, kā tie šūti, mazgāja, gludināja, grieza uz otru pusi un šuva meitām formastērpus pēc savas gaumes — ar daudzām ielocēm. Mācīja meitenes mazgāt un gludināt baltās apkaklītes un matu lentes. Tāpat savus uzvalciņus taupīja arī zēni. Mildu satiekot, skolotāji slavēja: “Milda, jūsu meitenes lidinās kā koši tauriņi tumšajās vecās skolas telpās.”
“Inteliģenti” palaidnīši
Lai to panāktu, Milda miegu negulēja, bet šuva un adīja. “Nebiju mēteļus šuvusi. Tomēr mēģināju un saviem dēliem sašuvu. Izdevās. Citas man prasīja, kur es tik glītus mētelīšus pirkusi? Vēl pēc daudziem gadiem Mildas kundze, runājot par bērnu skolas laiku, atzīst, ka viņas dēli esot bijuši skolas vislielākie palaidņi.
Atceros, man gadījās būt klases audzinātājai abiem viņas zēniem. Jānis bija rāmāks, bet Druvis īsts “dzīvsudrabs”. Abi dzīvesprieka un enerģijas pārpilni. Disciplīnas pārkāpumi gadījās. Bet Mildas zēni bija “inteliģenti palaidnīši”. Viņu “jociņi” nekad nevērsās pret skolotājiem vai skolasbiedriem. Nekad netika postīts skolas inventārs vai cits cilvēku darinājums. Milda bērnus audzināja tā, ka viņi mātei klausīja.
Bez profesijas nevar
“Bērnus bez profesijas dzīvē neizlaidīšu,” — tāda bija Mildas apņēmība. Visi pieci beidza tehnikumus un arodskolas. Zēni kļuva par prasmīgiem autovadītājiem, meitenes — par grāmatvedi, pavāri un tirdzniecības darbinieci.
Tagad šo dzīves posmu viegli atcerēties, bet cik negulētu nakšu un uztraukumu tajā bija… Milda — braša sieva, skaļu valodu, allaž smaidīga. Likās, viņa ne par ko nebēdājas. Taču bēdu brīžu vienmēr bija daudz, tomēr Milda tāpat smējās, kaut sirds asiņoja.
Ar vaimanām neko nepanāksi
Kur ņem spēku tādai būt? Milda atbild: “Ar vaimanām un asarām neko nepanāksi.” Vai tu meklē palīdzību pie Dieva? “Es ticu Dievam, grūtos brīžos esmu lūgusi, lai viņš dod man spēku izturēt. Un esmu izturējusi. Tātad Dievs mani ir uzklausījis. Bet visvairāk es uzticos pati sev. Bieži atceros dziesmas vārdus: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama!”.
Jautros brīžos Mildu vienmēr pavada dziesma. Kādreiz viņai bija savs “ansamblītis”. Četras, piecas sievas dziedāja ģimenes viesībās, kolhoza ballēs, folkloras vakaros, pensionāru sarīkojumos. Dziedāja visi, viņas tikai sāka. Dziedāja gan rātnas, gan arī nerātnas tautasdziesmas. “Mana labākā līdzdziedātāja Aina aizgāja mūžībā. Nav vairs ansambļa, ja kādā saietā gadāmies kopā ar meitu Intu, tad gan vēl uzdziedam. Visi mani bērni ir dziedātāji,” tā Mildas kundze.
Dzimtas saiets — dzimšanas dienā
“No maniem bērniem izveidojusies kupla dzimta. Ir jau 12 mazbērnu un septiņi mazmazbērni. Pie mani s svētdienās bieži atbrauc kāda tuvinieka ģimene. Bet lielais dzimtas saiets ir manā dzimšanas dienā 20. decembrī. Brīnos, cik daudz jaunu cilvēku un bērnu ir ap mani — apsveic un apmīļo. Lai ir ziema, man vienmēr daudz puķu. Dzimtā mani sauc par māmiņu. Mūsu dzimtas dziesma ir “Vālodzīte”. Ar to sākam. Viss laiks paiet jautrībā.
Nekad nepaliek viena
Tomēr svētki reiz beidzas, un es atkal palieku viena, bet ne pamesta. Tepat centrā dzīvo meita Inta ar vīru Jāni, tepat dēls Jānis ar sievu Mariju, tad vēl mīļa māsasmeita Sarmīte. Esmu viņu rūpju lokā. Sekcijā rindā manu mīļo fotogrāfijas. Rītos paskatos viņu mīļajās acīs, un gaismas pietiek visai dienai.
Mans vaļasprieks ir adīšana. Ar zeķēm un cimdiem esmu apgādājusi visus tuviniekus un radiniekus. Tagad no smalkas dzijas mežģīņrakstā adu greznas šallītes, cepurītes, jaciņas mazmazbērniem. Un adīšanai nekad nebūs gala. Arvien man lūdz: “Māmiņ, lūdzu, noadi arī man tādu skaistu šallīti!”. Es adu, pāris dienu atpūtinu acis, un adu atkal.”
Mildas kundze žēlojas, ka nav vairs tik braša sieva kā sendienās. Sejā autoavārijā gūtas rētas. Pēc divām smagām operācijām jāiet ar spieķīša palīdzību, balss neskan kā jaunībā. “Taču, kad redzu, cik saticīgi savās ģimenēs dzīvo bērni, kā skolojas jaunie, ka visiem ir darbs, iztika, nauda un veselība, varu no sirds sacīt: es esmu laimīga!”.
