Ir cilvēki, ar kuriem satiecies, parunājies un ātri vien gan viņus, gan runāto aizmirsti.
Ir cilvēki, ar kuriem satiecies, parunājies un ātri vien gan viņus, gan runāto aizmirsti. Taču ir arī tādi, ar kuriem pēc iepazīšanās vairs nav iespējams tik vienkārši šķirties, gribas atskatīties vēl un vēl, pamāt sveicienu un pateikt — uz redzēšanos! Tāda ir jaunjelgaviete Eleonora Pirktiņa jeb, kā vietējie viņu mīļi sauc, Noriņa vai Norīte.
Labestīgs gaišums virmo ap šo jauko sievieti. Eleonoras kundze savas domas nevienam neuzspiež, bet ar labu vārdu iemanto draugus, palīdz līdzcilvēkiem. Pati arvien paļaujas uz Dievu. Eleonoras kundze ir viena no tām čaklajām draudzes loceklēm, kura allaž rosās Jaunjelgavas Romas katoļu dievnamā. Jau kopš skolas gadiem viņa raksta dzejoļus — par dabu, cilvēka domām, šaubām, par dzīves ikdienas skaistumu un Dieva saistību ar cilvēkiem. Viņa dzīvē cenšas saskatīt gaišo pusi, jo ēnas krīt pašas.
Latgalē nav zemes
— Kāpēc jūsu vecāku ģimene devās projām no Latgales?
— Tas bija kara laikā. Mēs pārcēlāmies uz Vīganti, jo Salnavas pagastā tēvs nevarēja nopirkt zemi. Bijām liela ģimene, tēvs uz Sunākstes un Sēlpils robežas pat māju gribēja būvēt. Tur bija mūsu saimniecība. Es mācījos Vīgantes skolā. Mana bērnība aizritēja pie skaistās Piksteres upes, ar šīm vietām saistītas visjaukākās atmiņas.
— Kā kļuvāt jaunjelgaviete?
— Ieprecējos. Ar nākamo vīru satikāmies nejauši, iemīlējām viens otru, apprecējāmies. Labi mūžu nodzīvojām, taču nu jau desmit gadu esmu atraitne.
Strādā vienā darbavietā
— Kur jūs strādājāt?
— Biju šuvēja “Rīgas apģērba” filiālē. Līdz pensijai nostrādāju vienā darbavietā. Biju arī arodbiedrības priekšsēdētāja. Darbs bija interesants, cilvēki arī labestīgi un čakli.
Pēc kara dzīve bija grūta, bet visiem bija darbs, cilvēki, strādāja un rūpējās par ģimeni, centās uzcelt māju vai no darbavietas dabūt dzīvokli.
Dzīvo vīra mājā
— Kur dzīvoja jūsu ģimene?
— Tepat blakus mūsu tagad uzbūvētajai jaunajai mājai ir maza balta ēka, tā bija vīra māja, un tajā mēs dzīvojām. Jauno māju cēlām diezgan ilgi, nu jau vairākus gadus tajā dzīvojam kopā ar dēla ģimeni.
Manto no mātes un vecāsmātes
— Jaunjelgavieši jūs raksturo kā labestīgu cilvēku. Jums tāds raksturs kopš bērnības vai dzīve iemācījusi?
— Domāju, ka mantoju to no mātes un vecāsmātes. Viņas bija labestīgas un dzīvesgudras lauku sievietes, kuras prata visus sieviešu darbus. Vecāmāte bija liela audēja un adītāja, tagad nožēloju, ka daudz ko no viņas nepaspēju iemācīties.
Strādājot viņa dziedāja garīgās dziesmas, viņai bija ļoti skaista balss un vienmēr labs garastāvoklis. Vecāmāte bija jautras dabas cilvēks, tāpēc arī viņai dzīvē veicās. Viņa arī mūs, mazbērnus, audzināja, jo vecāki strādāja kolhozā.
Arī mani vecāki arī bija lieli dziedātāji. Visās ģimenes svinībās viņi dziedāja, un mēs piebalsojām. Zinājām ļoti daudz melodiju, īpaši skaisti bija Ziemassvētkos, Jāņos un mūsu jubilejās. Mans vīrs vēl prata spēlēt mandolīnu.
Glābj neprecīzi dokumenti
— Vai jūsu ģimenei neizsūtīja?
— Bija kaut kāda nesaprašanās ar tēvvārdu, bet sarakstos mēs it kā bijuši. Vecāmāte jau laikus cepa sāļus mazus sieriņus, bet tajā liktenīgajā naktī mūs tomēr nepaņēma, jo kaut kas nebijis kārtībā ar dokumentiem. Mums laimējās.
Baznīcā jūtas labi
— Kad iesaistījāties Jaunjelgavas katoļu draudzē?
— Uz baznīcu lielos svētkos gāju jau padomju laikā, bet bieži tas nebija, jo nedrīkstēja kavēt darbu. Mamma gan apmeklēja baznīcu bieži. Kad viņa saslima, prāvests Jānis Zviedrāns māti apmeklēja mājās. Tā es vairāk pietuvojos baznīcai.
Tagad uz baznīcu eju bieži, jo ļoti labi tajā jūtos. Tā ir mājīga, un mani tur pārņem tāds kluss un spēcinošs miers. Man uzticēta baznīcas drēbju kārtošana, lai viss būtu tīrs un gaumīgs.
Dzejoļus sūta draudzene
— Kad sākāt rakstīt dzejoļus?
— Vīgantes skolā. Mani ievēlēja skolas redkolēģijā, tāpēc arī daudz bija jāraksta. Dzejoļus lika sūtīt arī laikrakstam “Pionieris”. Es pioniere nebiju, un manus dzejoļus nepublicēja. Mana draudzene bija pioniere, un mēs sarunājām dzejoļus sūtīt ar viņas vārdu, tad tos publicēja.
Kad strādāju un kļuvu arodbiedrības priekšsēdētāja, man vajadzēja rakstīt veltījuma dzejoļus jubilāriem, pensijā aizvadot, Jaungada un citiem pasākumiem.
Vārdi atnāk paši
Tagad rakstu garīgo dzeju. Arī priesteru jubilejām. To sacerēt nav viegli. Lai radītu garīgo dzeju, nepietiek tikai lasīt Bībeli. Dažkārt ilgi domāju, bet dzejoļa kā nav, tā nav. Citreiz pēkšņi varu uzrakstīt.
Gadās, ka dzejolis pats mani sameklē. Piemēram, arī Latvijas neatkarības 80. gadadienai veltītais dzejolis pie manis atnāca pats. Vajadzēja tikai pierakstīt.
Pēdējā laikā man daudzi lūdz nolasīt dzejoli “Svētais krusts”. Kad mūsu baznīcā bija Vissvētākā Krusta paaugstināšanas svētki, es katram baznīcas apmeklētājam veltīju kaut pāris rindiņu. Bīskapam Antonam Justam uzrakstīju:
“Cik dāsni Dieva mīlestība mirdz,
Ja Kristus gaismai atvērta ir sirds.”
— Kādu dzeju jums pašai patīk lasīt?
— Visu mūžu man patikusi Ārijas Elksnes dzeja, tagad lasu Kornēlijas Apškrūmas rindas, arī Alfrēds Krūklis ir mans dzejnieks. Man ļoti patīk Gina Viegliņa, kura vienkāršās rindās spēj pateikt tik daudz un tā, lai uzrakstītais aizietu līdz lasītāja sirds dziļumiem.
Iedvesmo Jaunjelgava
— Kur rodat iedvesmu?
— Savā mīļajā Jaunjelgavā un tieši Smilšu ielā, kur dzīvoju. Man patīk lielie bērzi un tumšās egles, kuras tepat aug. Iedvesmo balts sniegs, īpaši Ziemassvētkos.
2002. gada Ziemassvētku rītā mājās visi vēl gulēja, es izgāju ārā saullēktā, un dzejolis man stāvāja blakus — kā Ziemassvētku dāvana no debesīm. Uzrakstīju to ar domu par Ziemassvēku brīnumu, kurš mūs ved cauri maldiem arī tad, kad miglā taka zūd un šaubas māc sirdi. Baltais Ziemassvētku rīts mums dāvāts, lai gaiša taptu sirds.
Sāpju tiltiņu var pāriet vieglāk
— Kā spēcināt sevi grūtos dzīves brīžos?
— Paļaujos uz Dievu. Agrāk, kad par to tā nedomāju, man dzīvot patiesi bija grūtāk. Tagad problēmas ir tāpat, bet ticība dod cerību, ka būs labi, un es savu šaubu un sāpju tiltiņu pāreju vieglāk.
Cik varu, palīdzu cilvēkiem, kuriem klājas grūti. Es neturu ļaunu prātu ne uz vienu un pieņemu cilvēkus, kādi viņi ir.
Labam darbam spēks jārod
— Vai kāda no jūsu mazmeitām raksturā līdzinās jums?
— Varbūt vecākā — Lauriņa. Viņa, tāpat kā es, ir diezgan klusa un paklausīga. Anta vēl par mazu, lai saprastu, kāds būs viņas raksturs. Meitenītes man ir ļoti tuvas, esmu laimīga, ka dēlam ir tik laba ģimene.
Es bērnībā biju diezgan klusa un kautrīga, lai arī ģimenē biju vecākais bērns. Atceros, kā mani skolā gribēja ievēlēt par klases vecāko, taču atteicos, jo nobijos no atbildības, piecēlos un teicu: “Lūdzu, skolotāj, es nevaru!”. Un tad skolotājs atteica: “Labiem darbiem vārda “nevar” nav!”.
Teiktais atmiņā palika visam mūžam.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Eleonora Pirktiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 2. augusts, Ludzas rajona Salnavas pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: dēls, vedekla, divas mazmeitas.
VAĻASPRIEKS: adīšana un dzejoļu sacerēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
***
Ko par Eleonoru Pirktiņu saka jaunjelgavieši?
Edmunds Kazūns, Jaunjelgavas Romas katoļu draudzes komitejas priekšnieks:
— Eleonora Pirktiņa ir sirsnīga, izpalīdzīga un labestīga. Apbrīnojams ir viņas dzejnieces talants, jo viņas rakstītie vārdi aizskan līdz sirds dziļumiem. Draudzē viņa ir kā gaišs saulesstars, kurš sasilda un dod spēku. Mēs viņu cienām un godājam.
Inta Kļaviņa, Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkas vadītāja:
— Par Noriņu var teikt tikai labu. Viņa ir ļoti strādīga un izpalīdzīga. Ļoti labi saprotas ar savu ģimeni, māti rūpīgi kopa līdz viņas pēdējai dienai. Šķiet, no viņas staro īpaša labestība un miers.
Parunājot ar viņu, var gūt dvēseles līdzsvaru, un dažreiz it kā lielās problēmas nieks vien izrādās.
Alvīne Briņķe, Jaunjelgavas domes grāmatvede:
— Man patīk viņas dzejoļi, Eleonoru pazīstu kā ļoti darbīgu un rosīgu sievieti. Viņa cilvēkiem dara daudz laba, ir iejūtīga un saprotoša.
Ināra Vilne, Jaunjelgavas domes sociālā darbiniece:
— Ļoti jauka, klusa sieviete. Par sevi nedomā, vienmēr vispirms parūpējas par citiem. Darbīga, ada zeķes bērnunama “Dzeguzīte” bārenīšiem. Noriņa ir viena no Jaunjelgavas sirsnīgākajām un jaukākajām sievietēm.
