Izlasīju “Staburagā” publicēto rakstu “Policistiem jācīnās par pabalstiem” un ilgi nevarēju saprast šo absurdu.
Izlasīju “Staburagā” publicēto rakstu “Policistiem jācīnās par pabalstiem” un ilgi nevarēju saprast šo absurdu. Kā tas var būt, ka policisti tā vietā, lai tvarstītu noziedzniekus, kukuļņēmējus, zagļus, slepkavas, ir spiesti pavadīt laiku tiesās?
Policistiem jau tā bieži nākas apmeklēt tiesas liecinieku vai cietušo statusā. Bet tagad arī kā prasītājiem pret savu darbadevēju — Iekšlietu ministriju un Valsts policiju. Kā šie darbinieki varēs pildīt savus pienākumus, riskēt ar veselību un dzīvību, ja pirms tam saņēma “aukstu dušu” vai “nazi mugurā” no savas vadības? Kāpēc klusē policijas pārvalžu priekšnieki un nemēģina aizstāvēt savus darbiniekus? Vai Latvijai nav vajadzīgi bērni un policistiem — ģimenes?
Nav saprotama arī Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas amatpersonu attieksme pret saviem darbiniekiem. Neviena amatpersona nesniedza policistiem juridisko vai kādu citu palīdzību. Vai tas ir normāli tiesiskā valstī? Vai tautai nebūtu jāpieprasa iekšlietu ministra, Valsts policijas un rajonu policijas pārvalžu priekšnieku atkāpšanās no amata?
Vai valsts spēs mūs aizstāvēt pret noziedzniekiem? Nē, jo esam aplaupīti un apzagti, bet vainīgie ceļ savrupmājas miljonu vērtībā, brauc dārgās mašīnās, ceļo jahtās apkārt pasaulei. Bet tauta grimst nabadzībā. Un vēl dziļākā nabadzībā grib iedzīt policistu ģimenes. Tā pati valsts spiež ņemt “kukuļus”, iesaistot policistus korupcijā. Tāda ir valsts attieksme pret savu tautu, pret policijas darbiniekiem. Tas ir nožēlojami, jo, atgūstot neatkarību, cerējām uz labāku dzīvi.
A. Vērzemnieks Vallē
