Savu vēsturi nevaram aizmirst

Šogad pagājuši 34 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā. Arī man bija iespēja tajās piedalīties, un turp devos no Kalsnavas, kur tolaik strādāju. Toreiz nebija pat domas braukt vai nebraukt. Notikumu attīstība bija tāda, ka mums vajadzēja tur būt, lai aizstāvētu valsts un savu brīvību. Tas ceļš bija sācies, un vairs nebija apstādināms.

Katram rajonam bija paredzētas konkrētas vietas, un mūsu grupa bija Ulbrokā pie radio torņa. Tur pavadījām visu barikāžu laiku, ik pa laikam mainoties, jo cilvēku, kas brauca, bija daudz. Situācija Ulbrokā, salīdzinot ar to, kas notika Rīgā, bija mierīga. Bijām savā vietā un tvērām ziņas no galvaspilsētas, kur gan tajās dienās neiznāca aizbraukt.

Atceroties šos notikumus, nereti sabiedrībā rodas jautājums, vai šodien kaut kas tāds būtu iespējams. Apdraudējuma gadījumā jebkuras barikādes un cilvēku masas būtu bezspēcīgas, jo šobrīd dominē tehnika. To arī parāda Ukrainas karš — tehnoloģijām ir arvien lielāka nozīme un ietekme. Pret to pat lielas cilvēku masas ir bezspēcīgs, lai gan tehnika bez cilvēka arī nevar darboties