Velta Bērziņa jau 35 gadus strādā profesijā, kuru nemāca nevienā skolā, taču šī darba veicējiem vajadzīgas īpašas dotības.
Velta Bērziņa jau 35 gadus strādā profesijā, kuru nemāca nevienā skolā, taču šī darba veicējiem vajadzīgas īpašas dotības. Viņa ir auklīte A. Upīša Skrīveru vidusskolas dienesta viesnīcā. Lieli un mazi šīs skolas bērni viņu sauc par Veltiņu, un arī tā jau ir savdabīga atzinība un pierādījums, ka viņa šajā vietā ir īstā darbiniece.
Starp grāmatām un cilvēkiem
— Pēc izglītības esat bibliotekāre. Vai savā profesijā arī strādājāt?
— Piecus gadus nostrādāju bibliotēkā savā dzimtajā pusē Gārsenē. Jaunībā ļoti interesēja grāmatas, patika būt sabiedrībā, un kur vēl labāk to apvienot, ja ne strādājot bibliotēkā. Tur nāca veci un jauni, bija ļoti interesanti. Tolaik vajadzēja rīkot dažādas literāras konferences, izstādes, bija izbraukumi, vedām ciemata iedzīvotājiem grāmatas.
— Kā nokļuvāt Jumpravā?
— 1959. gadā pārcēlos uz Rīgu, tur arī satiku savu nākamo vīru. Vēlāk izlasījām sludinājumu, ka Jumpravā vajadzīgi strādnieki, un pārcēlāmies uz turieni, tuvāk maniem vecākiem. Gadi iet, vecākiem jāpalīdz, bet no Rīgas līdz Gārsenei tāls ceļš. Mana dzimtā puse tagad ir ļoti slavena un tūristu iecienīta vieta, esmu lepna par to. Man tur ir vecāku kapiņi, uz Gārseni braucu vairākas reizes gadā.
— Esat augusi lielā ģimenē?
— Ģimenē biju vienīgais bērns, arī man ir viena meita un tikai viena mazmeita. Viņas dzīvo Lielvārdē, mazmeita tur mācās vidusskolā.
Darbs un skola kaimiņpagastā
— Kā sākāt strādāt Skrīveros?
— Jumpravā dzīvojām apmēram trīs kilometrus no centra un arī no skolas. Mums kaimiņos dzīvoja skolotāja Apalupe, kura strādāja Skrīveros, viņa man ieteica, ka meitu uz Skrīveriem izvadāt būtu ērtāk nekā uz attālo Jumpravas skolu. Meitai bija seši gadi, kad ik rītu abas sākām braukāt uz kaimiņpagastu — meitiņa uz skolu, es uz darbu skolas ēdnīcā. Alga bija maza, un drīz sāku strādāt divos darbos — arī par naktsauklīti internātā.
— Līdz ar to droši vien mazāk laika palika ģimenei?
— Tā bija, bet neko nevarēja padarīt. Toties katru dienu biju droša par savu bērnu, zināju, ka viņa ir sveika un vesela un tepat līdzās. Pulksten četros pēcpusdienā abas jau bijām mājās Jumpravā, mazā palika ar tēvu, bet es braucu atpakaļ uz otru darbu. Vīrs strādāja celtniecībā, vakari viņam bija brīvi. Viņi prata ar visu tikt galā, vīrs pats gatavoja vakariņas un ar meitu labi sapratās.
Ināra te beidza vidusskolu, bet es jau 35 gadus aizvien no Jumpravas braucu uz darbu Skrīveros.
— Šajā laikā esat kļuvusi gluži vai par skrīverieti.
— Skrīveros pazīstu vairāk cilvēku nekā Jumpravā. Kad strādāju virtuvē, visas sievas bija no Skrīveriem, es viena “ārvalstniece”. Sākumā strādāju vecajā skolas ēdnīcā, tagad tur ir kultūras nams. Darbs bija smags, katru dienu pārtikas produktus un 40 litru pienakannas no jaunā skolas korpusa vilkām uz otru ēdnīcu. Ziemā sniegs līdz ceļiem, lūdzām, lai direktors norīko kādu bērnu palīgā, tomēr vieglāk, ja ir palīgs. Tagad šķiet, ka to nemaz izdarīt nevarētu, bet kas gan jaunam kaiš, kāp tik zābakos un brien. Divas pavāres gatavojām pusdienas sākumskolas klašu bērniem. Arī tagadējais Skrīveru vidusskolas direktors tolaik mācījās skolā un nāca pusdienās.
Auklīte Veltiņa
— Ar bērniem saprotaties?
— Esmu diezgan mierīgs cilvēks, skaļāk baros tikai tad, kad mani nokaitina. Bērni gan ātri jūt, ko drīkst un kur jokot jābeidz. Laikā, kad bērni sāka izturēties brīvāk, pie demokrātijas bija grūti pierast. Tagad esmu to pieņēmusi, tā tam jābūt, un viss! Taču bērni nekad nav centušies mani izjokot, skaļi kādu rupjību pateikt.
Tagad lielākais cīniņš ir no rītiem, kad bērniem gribas pagulēt. Vairākkārt izstaigāju istabiņas, modinot un mudinot doties uz skolu. Mazajām meitenēm garie mati jāpin, frizūras jāveido. Tagad jau gan mazāk, cita mode.
— Kad es mācījos Skrīveru vidusskolā, audzēkņi sauca jūs par Veltiņu. Tā ir joprojām?
— Bērni manu uzvārdu nemaz nezina, vienam esmu Veltiņa, citam vienkārši auklīte. Viņi man ir kā savi bērni, aprunājamies, savas bēdas izstāsta. Nākas būt kā otrai mammai, dažkārt kādam pat līdzi paraudu. Es jau tāda jūtīga. Katram savas nedienas, nevar nejust līdzi maza bērna sāpēm. Dažreiz mēdzam arī sabārties, bez tā jau neiztiek pat ģimenē. Bērni ir bērni, viņiem gribas padauzīties, paši tak” arī tādi bijām. Vienu dienu parājamies, pa nakti pāriet, un otrā dienā atkal viss ir labi.
Agrāk bērni bija mīļāki. Kad nācu uz darbu, mazie skrēja pretī. Varbūt es pati esmu citāda vai savādāka paaudze, bet nu viņi kļuvuši mazliet vienaldzīgāki. Ar lielajiem vienmēr sarunājamies kā līdzīgs ar līdzīgu.
“Nav pa tukšo sēdēts”
— Kad izjūtat gandarījumu?
— Bērni beidz skolu, pasaka paldies, tad saproti, ka nav te pa tukšo sēdēts. Silti ap sirdi paliek, kad daudzi bijušie audzēkņi uz ielas sveicina, tas ir tik mīļi. Ne jau man vajag godu, bet sajūtu, ka atceras, netur ļaunu prātu. Arī bijušais internāta audzinātājs Jānis Pāvulēns, no rītiem braucot uz darbu Rīgā, iziet cauri vagoniem un apsēžas blakus, sakot: “Veltiņ, es taču tevi meklēju!”.
— Ir audzēkņi, kurus atceraties pēc daudziem gadiem?
— Vislabāk paliek atmiņā tie, kuri vairāk blēņas dara, un arī sirsnīgie, kuri nāk aprunāties. Nekādas lielās blēņas jau viņi gan nemēdz sastrādāt, tomēr dažas situācijas paliek atmiņā. Piemēram, kāds puisis pa nakti bija telti zem logiem uzcēlis, kopā ar audzinātājiem gājām lūkot, kas tur mīt. Puiši meiteņu istabā aiz durvīm noslēpjas, kad nāku pārbaudīt. Vakarā izstaigāju istabiņas, viss kārtībā, bet pēc brīža skatos: puisis notipina no otrā stāva, kur dzīvo meitenes.
Bērni neļauj novecot
— Vai šis darbs nekad nav šķitis par grūtu?
— Jaunība un enerģija visapkārt, lai arī ir diezgan liela atbildība, šis darbs man sagādā prieku. Esot kopā ar bērniem, cilvēks nenoveco. Viņi noņem stresu, dod mierinājumu. Ja mājās kāda liksta, atnāku uz darbu, un bērnu vidū viss aizmirstas.
Arī braukāt uz darbu gadu no gada ļoti pierasts. Jūnijā pēc izlaiduma tāda savāda sajūta, ka vairs uz darbu nav jāiet. Pierasts pie ikdienas ritma, un kādu mēnesi vēl šķiet, ka ik pārdienu jāiet uz darbu. Strādāju no pulksten desmitiem vakarā līdz desmitiem rītā. Ziemas vakaros jau tumšs, kad vilcienā no Jumpravas braucu uz darbu, bet cilvēki apkārt un nav ko uztraukties.
Nākas liecināt tiesā
— Par internāta audzēkņiem nācies uztraukties?
— Daudz kas gadījies. Puikas pieliek dēļus pie loga un ielien pie meitenēm otrajā stāvā, trokšņo, “nobasto” skolu un paliek istabiņā guļam — auklītei viss jāredz un jāzina, ausīm un acīm visu laiku jābūt vaļā.
Esmu pat tiesas procesā bijusi iesaistīta. Kādai meitenei atbrauca draudzene no Rīgas un audzinātājai palūdza atļauju pārnakšņot internātā. Kas tur liels — lai paliek! Otrā rītā visi aiziet uz skolu, bet svešiniece līdz vilciena atiešanai vēl paliek. Kad pārējie atnāk no skolas, istabiņā daudz kas pazudis — apģērbs, nauda, citas lietas. Tā arī es dabūju braukt uz tiesu. Kreņķi — nopratināšana, tiesa. Tādā iestādē ierasties vien ir stress.
Precizitāte “pielīp”
— Esat ļoti apzinīga?
— Esmu ļoti precīza. Agrāk tāda nebiju, bet mani pie kārtības pieradināja vilciens… Zināju, ka tikos un tikos jābūt, kaut vai izstiepies. Neēdusi un nedzērusi braucu, jo nokavēt nedrīkstēju, citādi uz darbu netikšu. Precizitāte “pielipa” arī citās lietās. Ja kāds apsolījis būt, man jau iekšā vārās — kā cilvēks var kavēties, ja solījis! Citi cenšas pāraudzināt, sak”, kas tur, pāris minūšu! Tomēr es to nevaru pieņemt.
— Savai meitai esat stingra māte?
— Reizēm domāju, ka esmu bijusi par stingru. Viņa savu meitu audzina daudz brīvāk. Kad es reizēm iejaucos, kāpēc mazmeitai kaut ko neaizrāda, meita atsaka — lai pati izlemj, kā labāk. Agrāk vecāki noteica, ko drīkst vai nedrīkst, bija stingrākas pieklājības normas. Nedod, Dievs, kaut ko pretī vecākam cilvēkam pateikt! Taču, audzinot mazliet brīvāk, bērni aug labestīgi, arī mana mazmeitiņa.
Mana meita iemācījās visus lauku darbus, pat dārzu vagot. Vasarās dzīvojām Gārsenē, tur tēvam bija sava saimniecība. Inārai ļoti patika zirgi. Manam tēvam bija zirgs, ar kuru veda arī pienu uz pienotavu. Mazā cēlās jau piecos no rīta, lai kopā ar vectēvu varētu zirgu kučierēt. Reiz kumeliņš, kuru viņa gribēja paglaudīt, meiteni notrieca, viņai pat elpa aizrāvās, taču man abi ar vectēvu to tikai pēc daudziem gadiem izstāstīja.
— Vai meita profesiju izvēlējās jūsu ietekmē?
— Tā bija viņas izvēle. Ināra gribēja kļūt par skolotāju vai frizieri, tomēr darbs ar bērniem šķita tuvāks. Inārai jau kopš mazotnes patika būt kopā ar citiem bērniem, varbūt tāpēc, ka viņa ģimenē bija vienīgā. Meita studēja Liepājā. Mazmeitai padodas matemātika, viņa mācīsies kaut ko ar šo zinātni saistītu, bet skolotāja gan nebūs.
Pasaulei bēdas nevajag
— Tagad jums vaļaspriekam paliek vairāk laika?
— Dārzam laiks vienmēr atvēlēts. Man ļoti patīk puķes, īpaši asteres, gladiolas. Brīvdienās dodos arī sēņot, mežs no mājām nav tālu. Viena gan neeju, kopā ar vīru.
— Vai cilvēkam ar visiem jāprot sadzīvot?
— Skaldītājam un valdītājam nevajag būt. Neesmu no tiem, kuri pasaulei savu bēdu izstāsta un pie visiem iet ar atvērtu sirdi, jo citam tavas likstas nav vajadzīgas. Taču asi pret cilvēkiem nedrīkst izturēties.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Velta Bērziņa.
DZIMŠANAS VIETA: Jēkabpils rajona Gārsenes pagasts.
DZĪVESVIETA: Ogres rajona Jumpravas pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, bibliotekāre.
NODARBOŠANĀS: auklīte A. Upīša Skrīveru vidusskolas dienesta viesnīcā.
ĢIMENE: vīrs Gunārs, meita Ināra — sākumskolas klašu skolotāja Lielvārdes vidusskolā, mazmeita Sandra.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: dārza darbi, tamborēšana.
***
Ko par Veltas kundzi saka kolēģi un audzēkņi?
Aldis Rakstiņš, A. Upīša Skrīveru vidusskolas direktors:
— Darbiniece, kura nekad nesagādā problēmas. Veltiņa ir ļoti apzinīga un lieliski ar visu tiek galā.
Zane Liepiņa, Skrīveru vidusskolas 1986. gada absolvente:
— Kad vilcienā braucu garām Skrīveriem, pirmais, ko atceros, ir internāta auklīte Veltiņa. Viņas uzvārdu nezinu un nekad neesmu jautājusi. Auklīte vienmēr smaidīja, nekad nebija īgna, nu pats gaišuma iemiesojums. Pie viņas vienmēr varēja pieiet un parunāties, nekad neatteica padomu. Internāts Veltiņai bija visa dzīve.
Gunta Šaurova, Skrīveru vidusskolas 11. klases skolniece:
— Veltiņa ir ļoti sirsnīga, izpalīdzīga. Cilvēks, ar kuru vienmēr var parunāties. Mēs viņai esam kā savi bērni.
