Pirms trīspadsmit gadiem, 1991. gada augustā, laikā, kad brūkošā Padomju Savienība ar bruņota apvērsuma palīdzību mēģināja noturēt savas pozīcijas, Latvijā veidojās spēks, kurš būtu spējīgs pretoties lielvaras agresijai.
Pirms trīspadsmit gadiem, 1991. gada augustā, laikā, kad brūkošā Padomju Savienība ar bruņota apvērsuma palīdzību mēģināja noturēt savas pozīcijas, Latvijā veidojās spēks, kurš būtu spējīgs pretoties lielvaras agresijai. Tā bija Latvijas zemessardze!
Trīspadsmit gados mainījusies politiskā situācija, Padomju Savienības vairs nav, mums ir sava armija un sabiedrotie citās valstīs, nepieciešamības gadījumā varam gaidīt NATO atbalstu. Tomēr zemessardze ir joprojām, gan mainījusies un reformēta.
Ko tu darīji, Latvijai brīvību atgūstot?
Zemessardzes veidošanou trauksmainajās augusta dienās sāka ar īpašu pavēli par brīvprātīgo zemessargu reģistrēšanu. Mērķis — izveidot sabiedrības pašaizsardzības brīvprātīgu formējumu, kas aizsargātu valsts un iedzīvotāju īpašumu, stratēģiski svarīgus objektus, palīdzētu robežsardzes un muitas dienestiem, armijai, kura arī veidojās 1991. gadā. Noteica arī, ka zemessargi drīkst lietot ieročus un viņiem jāzvēr uzticība Latvijas Republikai. Zemessardzi pakļāva vietējām pašvaldībām, vēlāk Aizsardzības ministrijai.
Tas bija saviļņojošs laiks, no nekā tapa spēks, gatavs aizstāvēt atgūto valsts neatkarību. Zemessardzē pieteicās visi, kuri juta nepieciešamību aizstāvēt Latviju un tās tautu. Uzņēma gan tikai pilsoņus no 18 gadu vecuma, toties maksimālā vecuma ierobežojuma nebija, līdz ar to jaunizveidotajā formējumā plecu pie pleca stāvēja jaunekļi (un jaunietes) tikko no skolas sola un vīri sirmām galvām, kam atmiņā vēl Otrā pasaules kara cīņu gaitas.
Laikraksts “Staburags” toreiz rakstīja: “Aicinām mūsu rajona un visas Latvijas godīgos pilsoņus, kuri ir gatavi ziedot visu Latvijas labā, papildināt zemessargu rindas! Visi kopā palīdzēsim atkal uzplaukt mūsu tēvu zemītei. Padomāsim, ko mēs katrs varēsim atbildēt saviem bērniem un mazbērniem uz viņu jautājumu: “Ko tu, vecotēv, darīji, kad Latvija atguva brīvību?””.
Brīvprātīgo netrūkst
Zemessardzē iekļāvās daudzi — jauni un veci, sievietes un vīrieši, un visus vienoja kopīgs mērķis: aizstāvēt Latvijas neatkarību. Pirmos divus zemessardzes bataljonus 9. septembrī nodibināja Ogrē un Jelgavā, oktobrī tādu izveidoja Aizkrauklē.
1991. gada augustā un septembrī laikraksts “Staburags” ziņoja, ka viena pēc otras veidojas zemessargu vienības Pļaviņās, Kurmenē, Aizkrauklē, Koknesē un citviet. Brīvprātīgo bija diezgan daudz, Koknesē pirmajās dienās zemessargos pieteicās pat tik daudz, ka varētu izveidot divas rotas.
Kavējās gan norādes “no augšas” — zemessargiem nebija īstas skaidrības, kas viņiem jādara valsts labā. Visu darīja lielākoties ar pašu iniciatīvu un entuziasmu.
1991. gada 15. novembrī, divarpus mēnešus pēc zemessardzes nodibināšanas, uzticības zvērestu nodeva pirmie Aizkraukles rajona zemessargi — 25 iršēnieši un vietalvieši. Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadienas priekšvakarā uzticību valstij un tautai zvērēja arī Aizkraukles, Kurmenes, Pļaviņu un citu apdzīvoto vietu jaunie zemessargi. Tomēr bija pagasti, no kuriem zemessardzē iestājās ļoti maz cilvēku — no Bebriem tikai viens, bet no Staburaga pagasta zemessargos nepieteicās neviens iedzīvotājs.
Aizkrauklē pustūkstotis
Līdz 1991. gada beigām visā Latvijā tika izveidoti 56 zemessardzes bataljoni. Aizkraukles rajonā darbojās 55. zemessardzes batajons, par tā komandieri bija norīkots Edgars Rambahs, kurš bataljonu vadīja nākamos divus gadus. Vēlāk, zemessardzes desmit gadu jubilejā 2001. gadā, Rambaha kungs atcerējās:
— Braukājām pa visiem pagastiem, aicinājām vīrus stāties zemessardzē. Atsaucība bija liela, interesi izrādīja gan veci, gan jauni. Pat invalīdi, kuriem grūti pārvietoties, gribēja būt zemessargi. Viņus uzņēmām kā goda biedrus.
Aizkraukles 55. zemessardzes bataljonā izdevās apvienot 530 cilvēku, arī sievietes. 21 zemessargs strādāja Aizkraukles štābā kā algoti darbinieki, pārējie bija ārrindas zemessargi, kuri pienākumus pildīja no darba brīvajā laikā.
Par to, ka zemessargi bija vajadzīgi, liecina tolaik slēgtie līgumi ar Kokneses, Valles un citu pašvaldību vadītājiem par dažādu objektu apsardzi. Sākotnēji zemessargi sargāja arī robežu, jo robežsardzi vēl tikai veidoja. Zemessardzi apzinājās kā nopietnu spēku, uz kuru var paļauties un kam lūgt palīdzību.
Ieroči jāgaida
Likumā par zemessardzi, kas pieņemts vēlāk nekā dibināta pati zemessardze, noteikts, ka zemessargiem nodrošina formastērpus un ieročus, kā arī transporta līdzekļus un sakaru ierīces. Taču 1991. gadā formastērpi bija tikai dažiem, turklāt bez zīmotnēm un citām atšķirības zīmēm. Arī sakaru iekārtas zemessardzei bija lielākoties “mantojumā” no padomju armijas. Tāds pats arī autotransports. Aizkraukliešiem sākotnēji bija tikai mikroautobuss “Latvija”, kravas auto GAZ un UAZ. Štābs izvietojās bijušajā kara komisariātā (šajā ēkā zemessardzes štābs ir joprojām). Tolaik tas bija daudz, jo citos rajonos nebija pat savu telpu.
Problēmas radīja ieroču sagāde, jo valsts nespēj operatīvi sarūpēt vajadzīgo skaitu šaujamo. Vienlaikus tapa arī robežapsardzības karaspēks, veidoja Latvijas obligāto militāro dienestu. Kuram katram zemessargam ieroci nedeva — bija jāiztur pārbaudes laiks un jāveic speciāla apmācība. Treniņi zemessargiem notika reizi mēnesī.
Ideāli sabrūk
Tā tolaik, pirms trīspadsmit gadiem, veidojās Latvijas zemessardze. Pa šo laiku pārmaiņas ir daudzās jomās, arī zemessardzē. Daudzi, vīlušies Latvijas valdībā, no zemessargiem aizgājuši. Pat Aizkraukles 55. zemessardzes bataljona pirmais komandieris Edgars Rambahs pirms trijiem gadiem, desmit gadu jubilejā, atklāja, ka ir vīlies.
— Esmu vīlies nevis valstī vai tās neatkarībā, bet gan valsts vadītājos. Īpaši Ivarā Godmanī. Tieši viņa valdības laikā Latviju visvairāk izsaimniekoja. Atceros, aizturējām divus vagonus ar krāsaino metālu. Taču pēc Godmaņa pavēles bijām spiesti tos atdot. Domāju, metālu pārdeva. Līdzīgu piemēru netrūkst arī šodien. Ceru, ka nākamā Saeima būs daudz prātīgāka, — tā 2001. gada 30. oktobra “Staburagā” atklāja bijušais Aizkraukles zemessargu vadītājs Edgars Rambahs.
Diemžēl notikumi politikā rāda, ka arī pašreizējā Saeima nav diezcik prātīgāka, tikai izsaimniekot vairs gandrīz nav ko. Šādā situācijā ne viena vien vīra, kurš pirms desmit gadiem entuziasma pilns stājās zemessardzē un bija gatavs Latvijas labā ziedot dzīvību, ideāli sabrūk.
Zemessargi un karavīri
Tomēr zemessardze joprojām ir ievērojams spēks, gadu gaitā pārcietis reformas un uzlabojumus, kļūstot par arvien modernāku Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļu Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
Šis zemessardzē ir lielu reformu gads — maina bruņojumu, zemessardzes struktūru, izmaiņas arī vadības sastāvā un plānotajos uzdevumos. Mainījies pat statuss: agrāk algotos štāba darbiniekus sauca par ierindas zemessargiem, bet brīvprātīgos par ārrindas zemessargiem. Tagad štāba darbiniekus dēvē par profesionālā dienesta karavīriem, pārējos — vienkārši par zemessargiem.
Reorganizāciju zemessardzē veic, lai uzlabotu tās efektivitāti un pielāgotu valsts aizsardzības koncepcijai. Zemessardzes komandieris pulkvežleitnants Juris Bezzubovs pauž, ka līdz 2007. gadam zemessardzi paredzēts pilnībā atdalīt no sauszemes spēkiem un konkretizēt zemessardzes uzdevumus. Zemessardzes uzdevumi nākotnē saistīti ne tikai ar palīdzības sniegšanu pašvaldību un valsts institūcijām, bet vairāk vērsti uz līdz šim zemessargiem neraksturīgām militārām aktivitātēm. Zemessardzes galvenais uzdevums — sniegt atbalstu profesionālajām vienībām, turklāt ne tikai savas valsts teritorijā, bet arī ārpus tās.
Jaunas vienības
Reorganizējot zemessardzi, mainījusies tās struktūra. Izveidoti divi zemessardzes novadi — 1. un 2. aizsardzības novads, katram no tiem pakļauti noteiktu rajonu bataljoni. Savukārt bataljonos veido jaunas vienības, specializētas noteiktu uzdevumu veikšanai. Piemēram, Ogres 54. zemessardzes bataljons pārtop par 54. inženiertehnisko bataljonu, kura pārziņā būs speciālā inženieru un sapieru tehnika. Veidos arī artilērijas bataljonu, pretgaisa aizsardzības bataljonu un citus. Jaunums zemessardzē ir militārās policijas rotu izveide, plāno arī speciālas glābšanas vienības.
Veidojot jaunas vienības, šis tas arī likvidēts. Zemessardze vairs nesniedz apsardzes pakalpojumus civilajām personām, arvien retāk iesaistās kārtības nodrošināšanā kultūras un masu pasākumos. Ir sarucis algoto štāba darbinieku skaits, darba apjomu nesamazinot.
Prasības stingrākas, zināšanu vairāk
Mainītas arī prasības zemessargiem — vairs nav tik viegli kļūt par zemessargu, kā tas bija pirms trīspadsmit gadiem. Nu prasības daudz stingrākas — jāpilda testi, jāpiedalās taktiskajās mācībās. Noteikts arī vecuma ierobežojums — par 55 gadiem vecākus cilvēkus ieskaita veterānu rotā, un viņi pilda vieglākos uzdevumus.
Pulkvežleitnants Juris Bezzubovs notiekošo raksturo kā “iespēju pierādīt, ka zemessardze nav tikai “militarizēts klubiņš”, kurā cilvēki brīvajā laikā sanāk, lai izklaidētos un nelietderīgi iztērētu valsts līdzekļus, bet gan nopietns militārs spēks, kas ir spējīgs dot jūtamu ieguldījumu kopējā valsts aizsardzības sistēmā, patērējot tam ievērojami mazāk līdzekļu nekā regulārās vienības”.
Aizkrauklē militārā policija
Reorganizācijas gaitā vairāki bataljoni apvienoti, jo atsevišķi tajos bija nepietiekams zemessargu skaits. Aizkraukles 55. bataljons palicis nemainīgs, samazinājies tikai štāba darbinieku skaits, un rit specializācijas virziena izstrāde.
— Mūsu bataljonā mainījies personālsastāvs, tas samazināts līdz 15 cilvēkiem. Sākumā štābā bija 32 cilvēki, tagad 15, bet darba apjoms nav mainījies, vien pārdalīti pienākumi, — stāsta Zemessardzes 55. bataljona komandiera pienākumu izpildītājs virsleitnants Raivis Paeglītis (komandieris Andris Bukovskis šobrīd ir kursos — aut.) — Rotācijas kārtībā mainījušies rotu komandieri, viņu vietnieki. Bataljons arī zaudējis juridisko statusu, visu darbību nu koordinē 2. aizsardzības novads Rēzeknē.
Virsleitnants lēš, ka perspektīvā vismaz divus gadus bataljonu apvienošanu neplāno, tikai to specializāciju. Aizkrauklē varētu būt militārā policija un apsardzes vienība, kas nodarbotos ar stratēģiski svarīgu objektu militāro apsardzi.
Bataljonu specializācija palīdzēs labāk strādāt un īstenot uzdevumus, kādus līdz šim zemessardze neveica.
Bez testa nevar
Jaunajām prasībām visi nespēj pielāgoties, tādēļ vairāki vecāki cilvēki no 55. bataljona izstājušies, citi ieskaitīti veterānu rotā. Aizkrauklē tajā ir 70 cilvēku, daudzi no pašiem zemessardzes dibināšanas pirmsākumiem, cilvēki, kuri tic idejai un grib būt zemessardzē.
— Daļa, apzinoties savu vecumu, no zemessardzes izstājās, citus ieskaitījām veterānu rotā. Šie cilvēki nepiedalās taktiskajās mācībās, viņiem nedod ieročus. Viņi palīdz mācībās, nodarbojas ar apgādi, — stāsta Raivis Paeglītis. — Savulaik zemessargos ņēma visus, šobrīd zemessardzē nevar tik viegli iestāties, ir vecuma ierobežojums, obligātās veselības pārbaudes. Katram kandidātam jāveic piecu dienu apmācības programma un jānokārto pieci testi. Pēc tiem izvērtē, vai cilvēks zemessardzei der.
Obligāti testi jāpilda arī pēc tam. Ik gadu ir kompleksais tests, ja to nenokārto, par zemessardzi jāaizmirst.
— Prasības ir daudz stingrākas, zemessargos ņem cilvēku, kurš var reāli darboties, — tā Raivis Paeglītis. — Pieaugot prasībām, palielinām arī atbalstu un nodrošinājumu. Zemessargam par mācību apmeklējumu maksā dienasnaudu, pārtikas naudu. Tas ir papildus stimuls — cilvēks dod mums, mēs viņam. Tie, kas nespēs šajā sistēmā darboties, aizies. Stimulam ieviests arī jauns zemessardzes komandiera apbalvojums — trīspakāpju medaļa. Apbalvojuma devīze: “Par kalpošanu Zemessardzei”, tas paredzēts zemessargiem un civilpersonām, kuras strādā zemessardzē.
Jādien tik un tā
Stingrākas prasības arī izglītības ziņā: karavīram noteikti jābūt vidējai izglītībai, virsniekiem — augstākajai. Zemessargiem prasa vidējo izglītību, bet, ja grib ieņemt kādu amatu, jāmācās speciālos kursos. Ļoti augstas prasības ir nodaļu, vadu komandieriem, jo profesionāļiem jābūt kā vadībā, tā izpildītājos.
— Zemessargam jābūt izglītotam un labi sagatavotam. Daži tādēļ arī aizgāja, jo nespēja vai negribēja izglītoties, mācīties kursos, — stāsta virsleitnants Raivis Paeglītis. — Daudzi domā, ka zemessardzē ir vieglas dienas, jaunieši cer tā izvairīties no obligātā militārā dienesta. Taču armijā jādien neatkarīgi no tā — esi vai neesi zemessargs. Arī pēc mācībām militārajā kursā Aizkraukles arodvidusskolā jādodas dienēt, agrāk tā nebija.
Cilvēki un darbs tas pats
Aizkraukles arodvidusskolas militārais kurss vairs nav 55. bataljona pārziņā. Nu tas ir tiešā Aizsardzības ministrijas uzraudzībā. Jaunos kursantus vairs nemāca bataljona instruktori, bet Aizsardzības ministrijas darbinieki. Cilvēki gan ir tie paši, kas iepriekš, tikai citā statusā.
Mainījusies arī jaunsargu apmācība. Agrāk jaunsargus vadīja 55. bataljona štāba darbinieki, tagad Rīgā izveidota struktūra, kura koordinē visu jaunsargu apmācību. Katrā rajonā ir divi instruktori, bet bataljons jaunsargiem nodrošina tikai mācībām nepieciešamo — telpas, ieročus.
— Tas tādēļ, ka no zemessardzes atdala nozares, kuras kļūst patstāvīgas. Līdz ar to strādāt vieglāk, var vairāk pievērsties tiešo uzdevumu veikšanai un bataljona specializācijai, — stāsta Raivis Paeglītis.
Katram savs šaujamais
Saistībā ar Latvijas pievienošanos NATO zemessardzē šogad notikusi ieroču maiņa. Krievijā ražotos “kalašņikovus” nomainīja ar NATO standartam atbilstošu zviedru ieroci AK—4.
— Tas būs zemessarga standarta ierocis, kurš glabāsies noliktavā un tiks izsniegts vajadzības gadījumā. Izveidots nodrošinājuma centrs, kurš centralizēti gādā par bataljonu tehnisko apgādi. Bataljonos atstāta tikai pati nepieciešamākā tehnika, — stāsta virsleitnants. — Vienlaikus no zemessargiem atpērk ieročus. Ir divas iespējas: bataljons ieroci atpērk vai arī zemessargs pēc pārbūves reģistrē to kā medību ieroci. To dara tādēļ, lai novērstu pārāk lielo ieroču dažādību — savulaik zemessardze iegādājās tādus ieročus, kādus varēja dabūt, un ārrindas zemessargiem bija dažādu tipu ieroči, kurus viņi glabāja mājās. Tagad ierocis visiem vienāds un centralizēti glabājas noliktavā.
Ģimene uz čemodāniem
Izmaiņas radījušas arī ne mazumu problēmu. Viena no sāpīgākajām — karavīru rotācija. Paši darbinieki vērtē, ka tā nav pilnībā izplānota.
— Atbrauc cilvēks no Ludzas, bet pārcelšanās kompensāciju nesaņem, problēmas arī ar dzīvojamo platību. It kā jau karavīriem tām nevajadzētu būt problēmām, taču viņu ģimenēm dzīve uz čemodāniem rada lielas neērtības, — pauž Raivis Paeglītis. — Zemessargiem ir problēmas arī apmeklēt mācības. Tās cenšamies rīkot no darba brīvajā laikā, tomēr ne vienmēr izdodas, un ir darba devēji, kuri zemessargu mācīties nevēlas laist.
***
Reformas zemessardzē turpinās, un dažādas izmaiņas vēl būs. Kaut zemessardzē dienošie tās gaida ar bažām, jo katrs jauninājums rada arī problēmas, ir pārliecība, ka zemessardze Latvijā bija un būs.
— Zemessardze noteikti nepieciešama, tā ir pirmā nopietnā rezerve, kura spēj nodrošināt kaujas vienības, — pārliecināts Zemessardzes 55. bataljona komandiera pienākumu izpildītājs virsleitnants Raivis Paeglītis. — Reformu gaitā zemessardze nostabilizējusies un veidojas par nopietnu profesionālu spēku, gatava piedalīties militārās operācijās Latvijā un ārpus tās. Tas ir spēks, kuru jāņem vērā!
***
IZZIŅA.
Latvijas Republikas Zemessardzē dien 450 karavīru un 11663 zemessargi.
***
LATVIJAS REPUBLIKAS ZEMESSARGA ZVĒRESTS
“Es, Latvijas Republikas zemessargs, zvēru, netaupot savus spēkus un dzīvību, aizsargāt Latvijas tautu un Latvijas valsti, tās neatkarību. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas pildīt zemessarga pienākumus, stingri ievērot Latvijas Republikas likumus, Zemessardzes dienesta nolikumu un reglamentus.
