Eiropas čempionātā militārajā pieccīņā, kurš šī gada jūlijā notika Turcijā, Latvijas komanda stafetē ieguva trešo vietu.
Eiropas čempionātā militārajā pieccīņā, kurš šī gada jūlijā notika Turcijā, Latvijas komanda stafetē ieguva trešo vietu. Stafetes pirmā etapa dalībnieks bija bebrēnietis Māris Ābele, kurš šogad absolvēja Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
Pēc izlaiduma Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Māris pāris dienu pavadīja mājās Bebros kopā ar ģimeni. Izmantojot īso atpūtas mirkli, “Staburags” aicināja Māri uz sarunu. Ar Māri esam vienaudži, tāpēc vienojamies, ka uzrunāsim viens otru ar “tu”.
Sporto kopš bērnības
— Vai sen nodarbojies ar sportu?
— Sportoju, mācoties Bebru pamatskolā, un vēlāk arī Kokneses vidusskolā. Trenējos vieglatlētikā, skrēju vidējās distances — 800 metru, pusotru un trīs kilometrus. Skolas laikā biju Aizkraukles rajona izlasē. Esmu pārstāvējis Aizkraukles rajonu lauku sporta spēlēs un Prezidentes balvas izcīņā. Studējot Sporta pedagoģijas akadēmijā, piedalījos Latvijas un Rīgas čempionātos, kur pārstāvēju šo mācību iestādi. Pirms četriem gadiem pievērsos militārajai pieccīņai un divus gadus esmu Latvijas izlasē.
Šķēršļu josla prieku nesagādā
— Pastāsti par šo sportaveidu!
— Militārajā pieccīņā ietilpst šaušana, šķēršļu josla, granātas mešana mērķī un peldēšana, kā arī kross. Šķēršļu josla, kurā ir 20 dažādu kavēkļu, ir visgrūtākā. Par to priecājas reti kurš sportists, taču pēdējā laikā tieši šajā posmā man veicas vislabāk. Arī peldēšana ir ar šķēršļu pārvarēšanu, taču šajā veidā pārāk spēcīgs neesmu. Lai arī armijas sporta klubam ir savs peldbaseins, treniņiem ir ļoti maz laika. Labu fizisko rūdījumu guvu militārajās mācībās akadēmijas laikā, dodoties pārāgājienos ar 20—30 kilogramu smagu somu plecos. Pēdējais pieccīņas etaps ir 8 kilometrus garš kross, kurā sportista starta vietu nosaka pēc iepriekšējos posmos iegūtajiem punktiem.
Turkiem patīk stafete
— Kā nokļuvi Latvijas izlasē militārajā pieccīņā?
— Tiesības iekļūt valsts izlasē izcīna, sacenšoties Latvijas čempionātā, kurš tagad apvienots ar Baltijas čempionātu. Divus gadus šajās sacensībās uz goda pjedestāla kāpu trešais.
— Kādi ir tavi labākie sasniegumi?
— Konkurence ir liela, un sacensības nozīmīgas, tāpēc lielākais sasniegums ir vairāk nekā 120 sportistu pulkā izcīnītā 46. vieta Eiropas čempionātā Turcijā. Arī krosu labi noskrēju, no eiropiešiem biju vienpadsmitais. Trešā vieta arī stafetē. Parasti stafete ir pasaules čempionāta programmā, bet, tā kā šogad Eiropas sacīkstes rīkoja turki, kuri stafetē pasaulē vienmēr ir pirmajā trijniekā, viņi sacensības papildināja ar šo veidu. Īpaši nebijām tai gatavojušies, vienkārši bijām jauni puiši labā sportiskajā formā un labi noskrējām.
Šādās sacensībās stafete gan ir citāda. Tā ir tā pati militārās pieccīņas šķēršļu josla, tikai sadalīta četros etapos. Es parasti veicu pirmo posmu, kurā jāuzkāpj pa piecus metrus augstām kāpnēm un jālec lejā. Daudzi uzkāpj augšā, paskatās lejup un rāpjas atpakaļ. Sākumā arī man tā bija, bet nu jau esmu pieradis. Vienīgi mugurai jāiztur diezgan liela slodze, jo sacensību laikā no šāda augstuma jānolec vismaz četras reizes.
Izcīnot trešo vietu stafetē, nokļuvu dopinga pārbaudē. Pirms starta izlozē noteica, ka aizliegto vielu lietošanu pārbaudīs pirmās un trešās vietas ieguvējiem. Bijām trešie, tāpēc man kā stafetes pirmā etapa dalībniekam bija jādodas uz pārbaudi. Protams, neko neatklāja.
Ieinteresē armijas piedāvājums
— Kāpēc pēc Sporta pedagoģijas akadēmijas beigšanas izvēlējies militāro karjeru?
— Zinu, ka treneris un sporta skolotājs nav pārāk labi atalgota profesija, tāpēc domāju, ko darīt tālāk. Paziņas, kuri nodarbojas ar militāro pieccīņu, ieteica Nacionālās aizsardzības akadēmiju. Izvērtējot to, ko profesionāliem karavīriem piedāvā Latvijas armija, izvēlējos militāro karjeru. Beidzot Aizsardzības akadēmiju, ieguvu leitnanta pakāpi un būšu Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona vada komandieris. Līgumu ar Latvijas armiju noslēdzu pieciem gadiem. Šobrīd trenējos arī armijas sporta klubā.
Lieliska iespēja ceļot
— Vai arī savu nākotni saisti ar sportu?
— Jā, jo tas, ko daru, ir mana aizraušanās un vēl jau tik daudzas valstis gribas apskatīt. Piedalīšanās starptautiskās sacensībās ir lieliska iespēja ceļot. Pagājušajā gadā biju pasaules čempionātā militārajā pieccīņā Spānijā, šogad — Eiropas čempionātā Turcijā. Bijām uzaicināti piedalīties Ziemeļvalstu čempionātā Dānijā. Reiz uz šo valsti devos ciemos pie draugiem un nolēmu piedalīties Dānijas tautas skrējienā, veltītā viņu karalienei. Vēlāk, internetā pētot sacensību rezultātus, atklāju, ka grupā, kurā kopā ar mani skrēja ap septiņiem tūkstošiem cilvēku, biju ceturtais, savā vecuma grupā — pat otrais.
Pirms pāris gadiem piedalījos pasaules karavīru krosā Francijā. Mūsu komandā bija tādas pazīstamas skrējējas kā Prokopčuka un Poļuškina. Prokopčuka toreiz ieguva zelta medaļu.
Olimpiskās spēles “nespīd”
— Olimpisko spēļu laikā turēji īkšķi par viņu?
— Ne tikai par viņu, arī par Vadimu Vasiļevski, kuru labi pazīstu. Pirms došanās uz Atēnām satikāmies un novēlēju viņam sasniegt vismaz jaunu personīgo rekordu. Kurš varēja zināt, ka viņš izcīnīs sudraba medaļu?
— Katra sportista sapnis ir olimpiskās spēles. Arī tev?
— Man tas nav iespējams. Skriešanā “izsisties” ir ļoti grūti. Sievietēm tas varbūt vēl ir iespējams, jo mazāka konkurence, bet vīriešiem gandrīz neiespējami. Bet militārā pieccīņa nav olimpiskais sportaveids. Ļoti nozīmīgas sacensības, kurām šobrīd intensīvi gatavojos, ir pasaules čempionāts, kurš novembrī notiks Čīlē. Armijas sporta klubs apmaksās ceļu četriem sportistiem, kurus noteiks pēc sacensībām Itālijā no 12. līdz 18. septembrim.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Māris Ābele.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 2. novembris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Rīga un Bebri.
IZGLĪTĪBA: Sporta pedagoģijas akadēmijā apgūta vieglatlētikas trenera profesija, šogad absolvēja Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona vada komandieris.
ĢIMENE: māte Marija un māsa Agita strādā veikalā “Elvi” Bebros, tēvs Dzintars ir zemnieks.
VAĻASPRIEKS: sports.
