Par prasmīgiem cilvēkiem mēdz teikt — ar zelta rokām, bet par rīdzinieku Jāni Markeviču varētu vēl piebilst — zelta rokas strādā ar zeltu. Viņš ir juvelieris, kuram šis arods gluži vai šūpulī ielikts.
Par prasmīgiem cilvēkiem mēdz teikt — ar zelta rokām, bet par rīdzinieku Jāni Markeviču varētu vēl piebilst — zelta rokas strādā ar zeltu. Viņš ir juvelieris, kuram šis arods gluži vai šūpulī ielikts, jo par lielu prieku tēvam dēls pārņēmis viņa prasmi un gudrības. Sarunas laikā Jānis puspajokam bilst, ka labākie juvelieri ir vīrieši, un vēlāk pierāda, ka tā ir viena no profesijām, kura izdomāta, lai vīrieši lutinātu sievietes.
Tēva aroda mantinieks
— Kāpēc izvēlējāties juveliera arodu?
— Citādi nemaz nevarēja būt, jo jau kopš mazotnes augu juveliera darbnīcā. Mans tēvs bija meistars ar zelta rokām, viņš prata visu. Tēvs kopš bērnības izgrieza koka figūriņas, pēc tam rūpnīcā strādāja par modeļu galdnieku, taču tur nevarēja izpausties, tāpēc pārgāja uz “Daiļradi”. Sākumā grieza koka figūriņas, tad pašmācības ceļā apguva dzintara, metālu apstrādi. Arī es jau kopš mazotnes visu pamazām iemācījos.
Manu tēvu sauca tāpat kā mani — Jānis Markevičs, atšķiras tikai mūsu dzimšanas dati. Darba gados tēvs apbalvots ar Tautu draudzības ordeni, bijis Latvijas Nopelniem bagātais amatnieks — tādu nosaukumu par labu darbu kādreiz piešķīra. Tēva darbi apceļojuši visu pasauli un daudzās izstādēs ieguvuši augstāko vērtējumu. Francijā par kādu darbu tēvam dāvināja arī ceļojumu, taču par to viņš uzzināja no Naikas tikai pēc septiņiem gadiem, bet viņa vietā pasauli apceļot devās kāds cits. Tajos laikos labprāt nevienu padomju valsts pilsoni uz citām valstīm braukt nelaida, un tā jau bija izlemts bez viņa. Viņš gan kā Latvijas pārstāvis piedalījās izstāds Polijā, Ungārijā. Nu tēvs jau miris.
Skolotājs kaļ zvaigznes Mildai
— Kas bija Naika?
— Mana tēva un vēlāk arī mans skolotājs. Arnolds Naika vadīja studiju “Cilnis” un ir mācījis daudz juvelieru. Saviem audzēkņiem viņš bija vienkārši maestro Naika, skolotāja uzvārds tulkojumā no indiešu valodas nozīmē “seržants”, un vārdā viņu neviens nesauca. Naika bija viens no meistariem, kurš kala zvaigznes Brīvības piemineklim.
Pie Naikas mācījāmies arī cīzelēt — ar maziem kaltiņiem metālā veidot kaut ko skaistu. Tā top šķīvji, trauki, svečturi, medaļas, arī maskas. Naika bija stingrs skolotājs, tomēr galvenais aroda meistars man bija tēvs. Kā jau mīlošs tēvs viņš daudzas kļūdas piedeva, taču ar maestro bija citādi. Viņš nemēdza teikt priekšā vai piebikstīt ar pirkstu, kā pareizi jādara, bet vērtēja nesaudzējot.
— Kur var apgūt juveliera amatu?
— Atmodas laikā studija “Cilnis” izjuka, mūsu skolotājs tad jau bija miris. Pašlaik Rīgā vēl darbojas studija “Kalvis”, to vada Jānis Mikāns. Viņa darbnīcā kaļ arī Trīszvaigžņu ordeņus.
Juvelierus māca arī lietišķās mākslas vidusskolā, taču es tur tā arī neiestājos. Pabeidzu vidusskolu, aizgāju dienestā, pēc tam apprecējos. Nākamā gada janvārī būs 20 gadu, kopš esmu profesionāls juvelieris.
Vīrieši — labākie meistari
— Vai atceraties savu pirmo darbu?
— Toreiz man bija 12 vai 13 gadu, un tā bija dāvana mātei — metāla gredzens ar dzintaru. Tēvs tikai konsultēja, bet visu no sākuma līdz galam paveicu pats.
— Kādas īpašības nepieciešamas juvelierim?
— Galvenais ir precizitāte un pacietība. Taču juvelierim jābūt apveltītam arī ar izdomu. Ne mazāk būtiska ir ļoti nopietna attieksme pret darbu, paviršība šajā arodā neder. Precīzi jāizdomā ne tikai tas, ko gribi darīt, bet arī viss process, kā pie tā tikt. Juveliera amatā apvienotas daudzas profesijas — ķīmiķis, tehnologs, dizainers, jo klienti bieži prasa padomu. Tikai reizēm viņi stāsta vienu, bet es to iedomājos savādāk, kaut gan parasti galarezultāts cilvēkiem patīk.
— Vai juveliera darbu uzskatāt par vīrišķīgu profesiju?
— Zinu tikai dažas sievietes juvelieres, bet pārsvarā šo amatu veic vīrieši, un viņi ir daudz labāki juvelieri. Tāpat kā labākie pavāri, frizieri un šuvēji arī ir vīrieši (smejas — aut.)!
Juvelieru ir daudz. Savulaik Rīgā darbojās juvelierizstrādājumu fabrika, bija darbnīcas, kombināts “Māksla”, “Daiļrade”, un tur visur strādāja juvelieri. Arī es kādu laiku strādāju “Daiļradē” pie konveijera. Ja dienā jāizgatavo simtiem vienādu lietu — tas ir drūmi.
Juveliera darbs ir diezgan smags, ne tikai skaists, kā no malas izskatās. Jāstrādā ar skābēm, ķimikālijām, izdalās kaitīgi putekļi, bojājas redze. Kādreiz rūpnīcā juvelierim kā kaitīga darba darītājam deva pienu. Reiz sieva kopā ar draudzeni atnāca pie manis uz darbnīcu. Tieši tad pulēju kādu izstrādājumu, rokas līdz elkoņiem zaļi melnas, draudzene bija pārsteigta — viņa domājusi, ka juvelieri strādā baltos virsvalkos! Arī baltos strādā, bet ne vienmēr. Ir etapi, kuros nekā tīra tomēr nav.
Gandarījumu zeltā nemēra
— Ar kādu materiālu jums vislabāk patīk strādāt?
— Ar zeltu, jo tas ir silts metāls. Man tas nav dārgmetāls, kuram ir liela vērtība, bet vienkārši darba materiāls. Sudrabs ir aukstāks un atturīgāks, kaut plastiskāks un mīkstāks metāls.
— Vai mēdzat rotas cilvēkiem ieteikt?
— To katram jājūt pašam, jāizvēlas, kas patīk. Zinu daudzus, kuri vienā dzīves posmā valkā sudraba, pēc tam — zelta rotas vai vispār nevalkā nekādas. Lai gan cilvēki vairāk pasūta zelta izstrādājumus, visos laikos arī sudrabs nezaudē aktualitāti.
— Izgatavojot rotas, pats kādreiz esat bijis pārsteigts par rezultātu?
— Daudzreiz. Gatavojot individuālu pasūtījumu, katrs darbs allaž pārsteidz.
— Cilvēkam, kurš strādā ar zeltu, droši vien jābūt apbērtam ar to…
— Tā domā daudzi, taču, ja tā būtu, es nestrādātu, bet dzīvotu Bahamu salās. Juvelieris pelna tikpat, cik jebkurš vienkārša darba darītājs, dažkārt varbūt pat mazāk. Jā, savās rokās esmu turējis daudz zelta, taču tas viss atgriežas pie klienta, man paliek tikai gandarījums par paveikto un atalgojums par darbu.
Šaha figūras no dzintara
— Kā sākāt strādāt Aizkrauklē?
— Ja klients nenāk pie meistara, meistars iet pie klienta. Padzirdēju, ka Madonā vajadzīgs juvelieris, un devos turp. Salona “Juvelats” īpašniece Jūlija piedāvāja man strādāt arī Aizkrauklē. Tā jau dažus gadus vienreiz nedēļā klientus pieņemu arī Aizkrauklē un Madonā, taču galvenokārt strādāju Rīgā.
— Kādi ir jūsu klienti?
— Ļoti dažādi cilvēki. Ir diezgan trūcīgi, kuriem gribas kādu īpašu nieciņu, un ir arī ļoti labi situēti cilvēki. Vidusslānis Latvijā ir tāds paplāns — ir vai nu tā, ka naudas vispār nav, vai tās ir daudz. Dažkārt vienojos ar klientu, kuram ir savs materiāls, ka var maksāt arī “graudā” — ar materiālu, ja tā klientam ir vairāk, nekā būs vajadzīgs.
— Kāds ir dārgākais izstrādājums, ko esat gatavojis?
— Bijušas pērles un dimanti. Viens no dārgākajiem bija šaha figūriņu komplekts no dzintara, kādam kungam darināju diezgan vērtīgu aproci. Ir darbi, ko nagi niez uztaisīt, taču tie ir pārāk dārgi, lai kāds pasūtītu.
— Esat veicis pasūtījumus arī slaveniem cilvēkiem?
— Vēl strādājot “Daiļradē”, gatavojām pasūtījumus gan pāvestam, gan Romas katoļu baznīcai, gan korim “Ave sol!”. Arī dāvanu bijušajam Francijas prezidentam Fransuā Miterānam, kad viņš viesojās Latvijā. Esmu piedalījies daudzās izstādēs, pēdējais bija Starptautiskais jaunatnes un studentu festivāls Ziemeļkorejā, Heijanā, kur pārstāvēju Latviju.
Īpašas dāvanas dāmām
— Vai mēdzat cilvēku vērtēt pēc rotām, kādas viņam ir?
— Rotas atklāj katra gaumi, nevis bagātību. Daža izstrādājuma kvalitāti varu noteikt uzreiz, cits jāpapēta tuvāk, taču stils ir noteicošais, un bezgaumība var visu sabojāt.
— Pats valkājat rotas?
— Tas ir tāpat kā kurpnieks bez kurpēm, arī juvelieris — bez rotām. Man ir tikai laulības gredzens un ķēdīte ar krustiņu. Nevaru izdomāt, ko sev izgatavot, laikam pārāk augstas prasības. Sieva gan parasti nolūko un bilst, ka arī viņai tādu vajadzētu.
— Savu sievu un meitu ar dāvanām lutināt?
— Pārāk daudz viņām rotu nav, taču — īpašas. Veikalā rotas nepērku, sievai un meitai dāvinu tikai paša darinātas. Viņas nav īpaši uz rotāšanos, laikam pārāk daudz šīs mantības redzējušas.
Padomdevējs meitai
— Kur jūs iepazināties ar savu nākamo sievu?
— Ludmilu sastapu kādā ballē, tas bija vēl pirms dienesta. Viņa mani sagaidīja mājās, un jau 19 gadu esam precējušies.
— Esat arī jaunkundzes tēvs…
— Es jau iegādājos plinti, lai pieteiktu karu preciniekiem (smejas — aut.)! Nopietni runājot, neesmu tirāns un savas meitas brīvību neierobežoju. Varu ieteikt, bet lēmums allaž būs jāpieņem viņai pašai.
— Meita nebūs jūsu mākslas turpinātāja?
— Nē, viņu interesē restorānu bizness. Kristīne sākusi studijas Tūrisma un biznesa vadības augstskolā.
Juvelieris līdzinās mācītājam
— Ar saviem klientiem cenšaties parunāt, pajokot. Viegli rodat kopīgu valodu?
— Kāds mans kolēģis teica — juvelieris ir kaut kas līdzīgs mācītājam, jo cilvēki abiem uzticas. Daudzi negrib, lai citi zina, kas viņam maisiņā, tāpēc būtu ideāli, ja juvelierim būtu savs kabinets, kurā pie kafijas tasītes varam ar klientu aprunāties.
— Kādreiz darbā esat nokļuvis arī neveiklā situācijā?
— Aizmāršības dēļ sarcis esmu. Reiz klients iedeva labošanai ķēdīti, un es to salaboju. Brīdī, kad cilvēkam rotaslietu atdevu, samulsu — ko esmu izdarījis! Ķēdīti nemaz nevarētu uzlikt, jo biju to savienojis bez aizdares atslēdziņas. Skatos cilvēkam acīs, un mums abiem trūkst vārdu… Atvainojos un savu kļūdu izlaboju.
“Nevaru atļauties slinkot”
— Jums ir arī kāds vaļasprieks?
— Mans darbs ir tik interesants, ka cita aizraušanās nemaz nav vajadzīga. Visu laiku domāju tikai par darbu, un lielāko gandarījumu sniedz brīdis, kad redzu, ka cilvēkam mans darbs patīk.
— Vai ticat horoskopiem?
— Daļēji. Esmu dzimis Čūskas gadā, un kopā ar Zivju zīmi tā veido ūdensčūsku, kura ir ļoti slinka. Tomēr es nevaru atļauties slinkot, divdesmit darba gados ne reizi neesmu bijis atvaļinājumā. Un esmu dzīvs! Kādreiz meita tēvu neredzēja, un sieva piktojās, bet nu jau abas pieradušas. Svētdienās gan esmu kopā tikai ar ģimeni, tad dodamies kādā izbraukumā un atpūšamies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Markevičs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 11. marts, Rīga.
NODARBOŠANĀS: juvelieris, strādā salonā “Juvelats” Aizkrauklē un Madonā.
IZGLĪTĪBA: vidējā, mācījies juvelieru studijā “Cilnis”, ir Latvijas Amatnieku kameras meistara diploms.
ĢIMENE: sieva Ludmila, meita Kristīne (18).
HOROSKOPA ZĪME: Zivis, dzimis Čūskas gadā.
