Andis Zālītis. Reklāma.
Andis Zālītis
Reklāma
Jau pierasts, ka reklāma melo,
vērtīgus slavējot niekus,
Iestāsta mūžīgo jaunību,
pierunā nopirkt grabuļus
liekus;
Večus gandrīz par zīdaiņiem pataisa
un bebīšiem garantē
pubertāti;
Un — ja pareizo kokteili samaisa,
tad sazaļos sētas mieti un
slotaskāti.
Tad vēl tās mašīnas — nelūst nekad,
un laulenis mūžīgi mīlē
un ceļojums tagadnē,
laikā — lūdzu — kafijā, zvaigznēs
vai pīļu mēslos
kas zīlē.
Šajā visā reklāmu gūzmā
jūs skeptiski vērtēsiet reklāmu manu,
ja teikšu — es vēlos reklamēt Jēzu un —
jā, jā —
Mūžīgo dzīvošanu!
Ja preci šo nekārojiet — sorry! —
būšu nošāvis greizi!
Tad jums tur, redziet,
tie kapu krusti un apmales
(ātri un lēti) — tā taciņa,
kas ved pa kreisi…
Ja int”resē — lūdzu — labai reklāmai
iesākt biznesā veiksmīgu spēli —
Firma aicina darbā —
Dievs un tā dēli.
Ārija Āre
***
Negribu tevi mānīt
Un sapņu kamanās braukt,
Un negribu pasakas dzirdēt,
Cik viegli pa dzīvi traukt.
Citi ziedi zied mūsu pļavās,
Un citas zīles no ozoliem krīt,
Citas bites san mūsu pļavās,
Un citi vārdi uz lūpām mīt.
Zini! Laižam sapņu kumeļus brīvē,
Lai jaunus pārus vizināt trauc
Pavisam citi sapņu zirgi
Mūs abus dzīves kamanās sauc.
Ārija Āre
***
Jūs, siltie vasaras vēji,
Ar saules un gaismas spārniem.
Tos notvert es nevarēju
Un savīt ar sapņiem saviem.
Jūs, vasaras gaisīgie vēji,
Ar ziedlapu raibajām dejām.
Tos paturēt es negribēju
Un savīt ar sapņiem saviem.
Jūs, vasaras rietošie vēji,
Tos rudens jau nes uz spārniem.
Kā pieturēt tos, es nezināju
Un savīt ar sapņiem saviem.
Tā skrien mani vasaras vēji
Ar mākoņiem gaišiem un tumšiem.
Kaut ko jau no viņiem sev paturēju
Un atdevu sapņiem saviem.
Gina Viegliņa
Mazas trioletas par mīlestību
Es tevi mīlēju, tik sen tas bija, sen,
Ap mani apvijies kā apinītis smalks,
Kas savas saknes dziļi zemē dzen,
Es tevi mīlēju, tik sen tas bija, sen,
Kaut vēji salieca, kaut sarma matos līst
Un atmiņas kā zvaigznes tumsā klīst,
Es tevi mīlēju, tik sen tas bija, sen,
Kad apvijies kā apinītis smalks.
Tu mani skūpstīji, tik sen tas bija, sen,
Kā šķila sadegi, bet vēji pelnus kaisa,
Vairs nedeg mūsu kurtais ugunskurs,
Jo skūpstīji tu mani sen, tik sen…
Kaut tavās pēdās smilgas saknes dziļi dzen,
Bet purvā kāda dzērve žēli klaigā,
Tu mani skūpstīji, tik sen tas bija, sen,
Kā šķila sadegi, bet vēji pelnus kaisa.
Gina Viegliņa
Sēlija
Ak, Sēlija, ar mežiem, purviem, ārēm,
Ar stārķu ligzdām, zili zilām tālēm,
Kā priede tu joprojām esi stalta,
Kā pati saule — koši koši balta.
Caur purvu purviem, cauri bieziem siliem,
Pie tevis eju es pa debess laukiem ziliem,
Skan dziesma, valoda, un gaišas ēnas staigā,
Un dzērvju balsis biezā miglā klaigā.
Vējš gadu putekļus ir notraucis no vaiga,
Tu tagad esi mierīga un maiga,
Tvīkst vīgriezes un margrietiņas pļavās,
Kaut rudens iekrāsojis skumjas lūpās tavās.
Ak, Sēlija, tu gaiša un tik balta,
Kā sila priede tu joprojām stalta,
Dievs padebešus mastu kokos tur
Un mīlestību kļavās krāso tur.
Jānis Lazda
Es esot lepns?
Es esot lepns? Jā. Un tad?
Vai labāk būt par mīkstpēdiņu,
Kurš neteiks taisnību nekad,
Jo baidīsies, ka nesēdina
Ar pliku dupsi to uz krūma,
Kurā asi ērkšķi dur?
Kas mani grūda, mani stūma,
Kas mani smīna grožos tur?
Neviens.
Es piedzimu iz spīta,
Iz vecātēva pastalas,
Ko pazaudēja viņš no rīta
Tai vietā, kur dūc sudmalas,
Kad, izrāvies no mīļām rokām,
Skrēja klaušas atstrādāt.
Neviens.
Es piedzimu iz mokām,
Iz ezera, ko pieraudāt
Nolemts tika manai tautai
Tai senā Dievu sanāksmē,
Kurā dziesmai neatļautai
Pārtapt lika atklāsmē.
Jā, jā — tai pašā, kura šodien
Sāk tautasdziesmās spēku smelt
Un neļauj svešu purvu odiem
Mums pazemības indi dzelt.
Es esot lepns? Jā. Un tad?
Alma Upmale
Veltījums sev
Es projām aizmetīšu visu lieko,
lai tas, kas paliek,
spēj mans vairogs kļūt.
Es turēšos, un
neatņemiet man šo prieku
vēl ilgi saules apspīdētai būt.
Alma Upmale
Pasaulīte
Tevī es dzīvoju, pasaulīt,
tu mani modini katru rīt”
ar vēju, ar lietu, ar saules staru.
Ko tavā labā es izdarīt varu?
Ir gadījies iestādīt kādu koku,
arī rāpuli nogalēt vieglu roku.
Audzināt dēlu arī bij” grūt”,
ļaut viņam pasaulē laimīgam būt.
Bet, ja kaut ko es nespēšu izdarīt,
nesodi mani tādēļ, pasaulīt!
Jānis Lazda
Mīlestība
Kā zibens šautra,
Kā mirkļa ziba
Uzziedēja
Mīlestība.
Tā bija tik skaista,
Tā bija kā rasa,
Cauri mūžam gāja
Kaila un basa.
Tā plosīja dvēseli,
Plosīja garu,
No sirds man sniedza
Cerību zaru.
Es meklēju laimi,
Es meklēju mīlu,
Bet liktenis teica:
Piedod, ka vīlu.
Un tomēr šautra
Kā mirkļa ziba
Ievainoja
Mīlestība.
Jānis Lazda
Ķecera pārdomas
Šurp, grāmatas, uz skolu!
Bet kur lai tās ņem?
Uz cenām acis bolu —
Mans maciņš šausmās sten.
Viens mežā sēnes lasa,
Cits dārzos gurķus sper,
Bet trešais pauri kasa
Un no bēdām dzer.
Cik cilvēku, tik domu —
Katrs savu laimi kaļ.
Ar tukšu, cauru somu
Daukam nopakaļ,
Uz spožo gaismas pili
Mūs tukšais vēders sauc,
Lai apzeltīto sili
Skatīt būtu ļauts.
Lai skaisto, gaišo tāli
Mēs redzēt prastu spēt
Un pie reizes zāli
Skolā uzpīpēt.
